Kinorežisorei, fotogrāfei un multimediju māksliniecei Aijai Bley zīmēšana līdz šim bijusi diezgan sveša. Tomēr, sākot studijas Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, viņa sakārusies ar mācību uzdevumu veidot ilustrācijas pusaudžu atmiņām.
“Man nekas cits neatlika, kā ķerties pie savām atmiņām, kuru man patiesībā pat nebija, jo es uz sākotnējo brīdi sevi kā piecpadsmitgadīgu meiteni tā kā neatcerējos. Es sasaucu kopā savas bijušās klasesbiedrenes, ar kurām arī nebiju tikusies kopš 1985. gada,” stāsta Aija Bley.
Apkopojot klases meiteņu un citu paziņu savulaik rakstītās atmiņu klades, Aija Bley ieguva vērā ņemamu dokumentālo materiālu.
Tas arī kļuvis par pamatu grāmatai “8. b klase”, kurā autore vizuāli ilustrējusi atmiņas par skolā pavadīto laiku.
“Toreiz bija Ļeņins un kaut kādas komjauniešu sanāksmes. Šobrīd tas ir Eiropas Savienības fons. Vai šobrīd “Zoom” vai Covid-19 – tās ir lietas, kas fonā, bet tā cilvēka dvēsele jau ir nemainīga,” norāda māksliniece.
“Man lielais secinājums, ka mēs pilnīgi ne ar ko neatšķīrāmies no jauniešiem, kas ir šobrīd.
Tā īpašā sevis sajūta, ka esi viens pasaulē un viss, kas ar tevi notiek, ir kaut kas īpašs. Šī neapmierinātība ar sevi. Meitenēm – lai cik tieva tu būtu, tu biji par resnu. Tas ir gan šodien, gan toreiz.”
