„Jau ar pirmajiem soļiem izstāžu zālē „Arsenāls” tu redzi, ka te saimnieko Ilmāra Blumberga mākslas radošais gars gan krāsā, gan skaņā,” Latvijas Radio žurnāliste Ruta Rikše raksturo iespaidus par Ilmāra Blumberga izstādi, kura publikai durvis vērs 16.augustā.
„Domāju, ka izstāde sapurinās ikvienu, bet, ja kādu nesapurinās, tad viņš paskatīsies un fiksi vien laidīsies ārā,” aicinot būt atvērtiem, norāda žurnāliste, kurai bija ekskluzīva iespēja iztaujāt mākslinieku.
„Protams, šeit izstāde ir vairāk būvēta uz krāsu,” par ekspozīciju „Arsenāla” lielajās zālēs pirmajā stāvā stāsta mākslinieks, aicinot doties uz augšstāvu – Radošo darbnīcu, kur eksponēti grafikas darbi, zīmējumi un filma – kopumā vairāk nekā simt darbu, kas tapuši laikā no 1993. līdz 2013. gadam.
„Augša nomierina un vieno. Šeit – nekas tamlīdzīgs. Šeit jūs uzbudina. Un te ir tā atbilde – glezniecība ārda, grafika samierina,” norāda Blumbergs, skaidrojot, ka glezniecība ārda ar krāsu, savukārt līnija nomierina.
„Klusums ir līnija, miers ir līnija,” saka mākslinieks un aicina jautāt komponistam Pēterim Vaskam. „Viņš arī pateiks, ka līnija nomierina.”
Jautāts, vai mākslinieks sevi tik labi pazīst, lai zīmētu gandrīz tikai pašportretus, Blumbergs stāsta, ka „pašportrets ir tikšana prom no sevis”.
"Es gribu būt, kāds neesmu vēl bijis,” pamatojot atziņu par pašportreta lomu, Čaku citē mākslinieks. Atbildot uz jautājumu, vai Blumbergam izdodas būt tādam, kāds viņš vēl nav bijis, mākslinieks teic, ka izstāde ir tieši par šo jautājumu.
Šī izstāde saucas „Es nemiršu!”. Tā nav par miršanu. Tā ir par dzīvošanu,” uzsver mākslinieks, stāstot, ka, uzzīmējot notikumu, cilvēks no tā tiek vaļā. „Viss. Tas ir prom. Tu it kā pārej tai nāvei pāri.”
Kā lsm.lv jau ziņoja, no 16. augusta līdz 6. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) izstāžu zālē „Arsenāls” skatītājiem būs atvērta mākslinieka Ilmāra Blumberga personālizstāde „Es nemiršu”. Vienlaikus ar izstādes atklāšanu paredzēta grāmatas „Es nemiršu” atvēršana.
Ilmāra Blumberga mākslas darbu izstādes „Es nemiršu” viela ir autobiogrāfiska: „Zīmēt, ko dzīvoju, lai labāk saprastu, kā es dzīvoju.”
