Ilmāra Blumberga mākslas darbu izstādes „Es nemiršu” viela ir autobiogrāfiska: „Zīmēt, ko dzīvoju, lai labāk saprastu, kā es dzīvoju.”
1951. gadā kopā ar māti Ilmārs dodas uz Tjuhtetu, kur pēc pieciem ieslodzījuma gadiem „uz mūžu” ir nometināts tēvs, kas ir apsūdzēts par „sevišķi bīstamu pretvalstisku noziegumu”. Pilsētas puikas acīs ieraudzītā daba izskatās noslēpumaini varena: „Mēs ēdām lāču kotletes, mēs gājām ciedru riekstos, mums bija kaza Pūka. Un es kā burunduks Melānijas Vanagas stāstā neizjutu to cilpu, kas bija kaklā,” stāsta mākslinieks.
Izstādi caurvij pašportreti: kopā ar vecotēvu kurpnieku, Sibīrijā kopā ar mammu, ar ķīniešu otiņu, ar lapseni, kas mākslinieka darbos dzīvojas kopš 1973. gada; pašportrets Kalifornijā par pāris dolāriem kā datorgrafikas izdruka uz audekla; un tad „Laika vairs nav” – „tikt ārā no sevis, palikt bez sevis, lai mainītos”. Ar sēriju „Tas pats” parādās ideja paredzēt laiku atpakaļ vai uz priekšu – kāds tu būsi pēc 30, 40 gadiem, redzēt sevi no malas: „Pašportrets nav pabeigts!”.
Gleznu ciklos laiktelpa no kosmiska plašuma sarūk līdz ķermenī iesprostotai mentālai dzīvei, kad „pats „es” paliek par galveno izziņas un analīzes objektu,” saka Ilmārs Blumbergs. Izstādē ir skatāmas sērijas „Kalpošana”, „Vērotājs”, „Notikums pie loga", „Novēršanās no vērša”, „Tas pats”, „Sarkanie darbi”, „Visu laiku snieg”, „Stroncija sērija”, „Pelēkie darbi”, „Novēršanās no mātes” („Katrs cilvēks pieaugot, iziet tam cauri. Kaut kas līdzīgs notiek briedumā. Tikai māte te ir pati dzīve. Beigās tu paliec viens.”).
„Arsenāla” lielajās zālēs pirmajā stāvā skatītāji var iepazīties ar Ilmāra Blumberga gleznojumiem, objektiem un instalāciju, savukārt Radošajā darbnīcā otrajā stāvā ir eksponēti grafikas darbi, zīmējumi un filma – kopumā vairāk nekā simt darbu, kas tapuši laikā no 1993. līdz 2013. gadam. Tie būs „visi kopā. Nevis daudz, bet viss. Kā viens veselums,” saka autors.
