Pasaulē atzītā igauņu mākslinieka darbi saistīti gan ar pasauli un sabiedrību, gan ar pašanalīzi. Izstāde, kuras nosaukums ir "Dejas vientuļo siržu klubā”, veidota kā retrospekcija, ļaujot mākslinieka daiļradi iepazīt plašā laika periodā.
“Šī ir retrospektīva izstāde, tikai kādi trīs jauni darbi. Runājot par izstādi kopumā, tā ir kuratora Māra Vītola atlase. Tas ir viņa veikums. Tas ir atšķirīgāk un tomēr mans. Šī izstāde interesanta arī man pašam, jo viņš veica darbu atlasi, arī veidoja izstādes dizainu,” par izstādi stāsta mākslinieks Kaido Ole.
Rīgā Kaido Oles darbi bijuši redzami vien kādās grupu izstādēs un šī patiesi ir pirmā vērienīgākā viņa darbu skate Latvijā. Līdz šim Kaido Ole vienmēr bijis pats savu izstāžu kurators, izstāžu dizaina un koncepcijas autors, rakstījis tekstus katalogiem, visu darījis pats. Šoreiz ir citādāk.
“Dažādi cilvēki vienas un tās pašas lietas redz atšķirīgi, un tas ir pilnīgi normāli. Pat mans labākais draugs Marko Mētams (Marko Mäetamm), mums tas ir principiāli, saskatīt lietas diezgan atšķirīgi, taču kaut kāda ķīmija mūs vieno. Mēs esam ļoti labi draugi, taču lietas redzam atšķirīgi, tāpat pa savam te visu sakārtojis Māris,” turpina Kaido Ole.
Gleznas, daudzas lielformāta, kā arī instalācijas izvietotas divās “Arsenāla” zālēs, vienā akcents uz Kaido Oles darbiem, saistītiem ar sabiedrību, ar pasauli; otrā – pašanalīze, jo daudzos darbos mākslinieks glezno sevi, atklājot sevi, vai nododas sevis vērošanai. Kā Kaido Oles darbus redz kurators Māris Vītols un kādus akcentus izvēlējies?
"Izstādes dramaturģija saskan ar to veidu, kā mākslinieks redz pasauli un kā viņš arī strādā kā gleznotājs. Proti, mākslā gleznojot, viņš sastop gan sevi, gan pasauli vienlaicīgi, un no tādas morāles filozofijas viedokļa man šķiet interesanti, ka viņam atbildes uz jautājumiem, ko nozīmē būt labam gleznotājam, sakrīt ar atbildi uz jautājumu, ko nozīmē būt labam cilvēkam. Viņa dzīvē māksla un dzīve nav šķirta, tā ir viena vienota pasauli, un, kā mēs to redzam, tā pasaule ir ļoti, ļoti sakārtota. Mākslinieks ir perfekcionists," stāsta Māris Vītols.
Izstādē pat dažas gleznas speciāli ir iekārtas tā, lai cilvēki varētu redzēt to aizmuguri, cik akurāti viss ir nostrādāts.
"Man arī bija tādā ziņā interesanti kā kuratoram atmaskot mākslinieku, parādīt to, ko viņš sevī apspiež, ko viņš sevī apslāpē, ko viņš no mums slēpj aiz šī perfektuma, šīs kārtības mīlēšanas.
Tādēļ projektam ir piesaistīts kā konsultants Parīzē dzīvojošais psihoanalītiķis Jānis Gailis, kurš veica 10 psihoanalīzes seansus šeit, Rīgā. Tādējādi mēs esam varējuši ieskatīties mākslinieka personībā dziļāk," atklāj Māris Vītols.
Pēc šiem psihoanalīzes seansiem tapis arī teksts, kas iekļauts izstādes katalogā, viņš arī sniedzis interpretācijas atsevišķiem mākslinieku darbiem no psihoanalīzes viedokļa.
"Izstāde saucas "Dejas vientuļo siržu kluba". Nosaukumā svarīga daļa ir dejas, jo deja, manuprāt, ir visprecīzākais metaforiskais savienojums ar Kaido Oles mākslu kopumā. Proti, noteicošā Kaido Oles mākslas izteiksme, vertikāla kustības plūsma," analizē Māris Vītols.
Viņš norāda, ka šajā kontekstā varētu atsaukties uz Nīčes Zaratrustu, kura lielākais ienaidnieks bija smagumu gars. Līdzīgi arī Kaido Oles māksla pretojas gravitācijai, tā visu laiku tiecas krist augšup.
"Kaido Ole ar savu izteiksmes vieglumu, ar savu brīvu domu kustību mākslā un ar tādu spēli zināmā mērā arī praktiski šai gravitācijai pretojas," bilst Māris Vītols.
"Deja mums nozīmē arī kaut ko vairāk, vismaz kultūrvēsturiskā aspektā, deja, tā ir arī komunikācija un attiecību veidošana starp cilvēkiem. Un deja, tā ir arī sava ķermeniskuma vienotības apzināšanās un tāda vienotības apzināšanās starp savu patību un ķermeni. Abi šie aspekti Kaido ir ļoti svarīgi un veido šīs izstādes tādu konceptuālu tematisko saturu."
Mākslinieks ir ļoti atvērts un labprāt dalās ar savām izjūtām un pārdomām par izstādi.
“Runājot par tēmām mākslā, man svarīgs viss un reizēm nekas nav svarīgs, izklausās ļoti sarežģīti. To es atskārtu pērn, viss paiet vienlaicīgi, lai ko es darītu, nav tikai šī viena lieta, viss savijas kopā. Kaut kas līdzīgs notiek skaņu studijā, kur ieraksta mūzikas albumus. Daudzi mūzikas faili, atšķirīgi skaņu celiņi, vienā skan ģitāra, citā balss, vēl bungas, un galu galā, saliekot visu kopā, veidojas dziesma,” vērtē Kaido Ole.
Viņš atklāj, ka agrāk strādājis tradicionālā veidā, ņēmis kādu tēmu un tad par to veidojis mākslas darbu, meklējis kontekstus, tomēr koncentrējies uz vienu tēmu. Tagad viņš domā un arī jūt, ka viss, ko dara, ir kontekstā un to nevar atdalīt.
“Tāpat dzīvē ir darba dienas un brīvdienas, un tad atkal seko darba dienas. Viena diena ir izdevusies, cita ne, balts un melns, jā un nē. Man tas viss vienlaikus ir gan labi, gan slikti. Un šīs indikācijas strādā vienlaikus. Jā, to ir grūti izstāstīt, bet dažkārt viss ir absolūti slikti, viss ir melns, pilnīgi melns. Piemēram, man ļoti nepatīk brīvdienas, jūtos depresīvi, jo neko nedaru.
Man patīk visu laiku kaut ko darīt, ir interesanti vai nav. Man, piemēram, nepatīk darba uzsākšana, bet vairāk tīk darba nobeigums, tad saprotu, kas patiesībā notika. Un kļūst aizvien interesantāk un interesantāk.
Var veikt mazas un svarīgas izmaiņas. Ja radu darbu par mīlestību vai par naidu, jūs nekad nevarat nostāties vienā pusē. Tas pats ir veidojot mākslas darbu, atspoguļojot vienu tematu vai citu. Tā ir kā sēne,” skaidro Kaido Ole.
Mākslinieks ar rokām rāda mazu sīku kātiņu, kāds ir sēnei, virs kura dažkārt izaug milzīga cepure. Lūk, tāda līdzība. Bet atgriežamies pie izstādē redzamā.
Pirmo zāli, kura veltīta attiecībām ar pasauli, kurators nosaucis par sabiedriskās akupunktūras zāli un tuvāk atklāj centrālās instalācijas ideju. Uz grīdas daudz smagu koferu.
"Lūk, šī koferu instalāciju saucas "simts koferu". Tie ir atvesti no kāda ciemata Igaunijā, kur tie ir izvietoti jūras krastā, iezīmējot vietu, kur visi ciemata iedzīvotāji sakrāmēja savas mantas, sakāpa laivās un aizbrauca uz Zviedriju brīdī, kad Igaunijā ienāca padomju karaspēks," atklāj Māris Vītols. "Mēs varam paskatīties arī uz šo instalāciju plašāk, jo tas ir jebkurā gadījumā smags lēmums pamest dzimteni."
Kurators skaidro, ka šie koferi katrs sver 268 kilogramus, viņi ir veidoti no betona un kopējās instalācijas svars ir vairāk kā 20 tonnas. Pirms izstādēs iekārtošanas zināmā mērā pasūtīta ekspertīze, lai noteiktu pieļaujamo slodzi "Arsenāla" izstāžu zāles grīdai.
"Visi tehniskie parametri ir ievēroti, un šī koferu instalācija, protams, ir viens no atslēgas darbiem šeit," uzskata Māris Vītols.
Vēl šajā pašā zālē ir aplūkojams darbs "Igaunijas bojāeja", kurš ir arī skatāms koferu instalācijas kontekstā.
"Mākslinieks šo ir vairāk iecerējis kā tādu apokaliptisku komentāru ar domu, ka viss, kas kādreiz sācies, arī kādreiz beigsies, bet es piedāvāju savukārt skatītājiem apdomāt visus šos scenārijus, kā varētu pārstāt mūsdienās eksistēt kāda nacionāla valsts. Un ekoloģiska katastrofa vai karš nav vienīgais scenārijs," norāda Māris Vītols.
Izstādes dramaturģija veidota tā, ka no Kaido Oles attiecībām ar pasauli nonākam otrajā zālē, kurā varam sekot Kaido attiecībām pašam ar sevi.
"Kaido Ole ir viens no māksliniekiem, kurš mākslas radīšanas procesu, gleznošanu apzināti lieto pašizpratnes veidošanai un sevis analizēšanai, kas ir reta parādība mūsdienu mākslā. Un kā piemērs šādai pašizpratnes veidošanai, tāda vesela ambivalentu tēlu sistēma, kuru viņš ir izveidojis savos darbos, kas visi ir viņa alter ego. Tas ir mākslinieks, kurš no pirmās personas pāriet uz pastarpinājumu, uz trešo personu, un viņi atgādina tā kā tādus avatārus, tos modernos ķermeņus virtuālajā vidē," skaidro Māris Vītols.
Mākslinieka attiecības ar saviem alter ego ir ļoti interesantas un specifiskas, tāpēc ir svarīga arī mākslinieka iekšējā balss. Tāpēc ir tapusi instalācija no 36 vienādām gleznām, tās ir atvestas no 11 kolekcijām, un pirmo reizi šis gleznu cikls ir pilnībā izstādīts vienkopus.
Runājot par instalāciju "Skaļruņi”, Kaido Ole piebilst, ka parasti visi viņam jautā par ideju, kā tā rodas, kur smeļas iedvesmu.
“Māksliniekam kādreiz ir ideja, citreiz idejas nav, tā kā es nezinu. Atkārtot idejas, tā ir slikta lieta, ja atkārto pats sevi, tad kļūsti garlaicīgs.
Taču atkārtošanās dažkārt ir arī laba lieta, kļūsti stiprāks un stiprāks, ja atkārto vēl un vēl. Jā, šis ir viens no maniem labākajiem darbiem, man bija interesanti, vairāk un vairāk skaļruņu, bet tad es vienā brīdī to beidzu,” komentē mākslinieks.
Kaido Ole ir viens no spilgtākajiem Baltijas laikmetīgās mākslas pārstāvjiem, dzimis 1963. gadā, mākslā ienācis astoņdesmito gadu pašā nogalē, absolvējis Tallinas Mākslas akadēmijas Glezniecības un dizaina nodaļu. Piedalījies daudzās grupu izstādēs, sarīkojis ap 40 personālizstādes. Pārstāvējis Igauniju 50. Venēcijas mākslas biennālē.
Kaido Oles darbu izstāde “Dejas vientuļo siržu klubā” Rīgā, izstāžu zālē “Arsenāls”, būs skatāma visu vasaru līdz 25. augustam.
