Jaunais mākslinieks Jānis Šneiders uz fonda “Mākslai vajag telpu” biroju greznā jūgendstila namā Rīgas centrā atnesis savus jaunākos darbus, lai 18. martā tos vestu uz Valmieras teātra kafejnīcas galeriju. Tur tos izkārs un gaidīs labākus laikus, kad ļaudīm atkal tiks atvērtas durvis.
Jānis Šneiders skaidro, ka jaunā izstāde ir kā turpinājums izstādei “Vieta”, kas bija skatāma galerijā “Look!” Rīgā.
“Tikai bioloģiskāks kļuvis un iezagusies nejaušība, kas iepriekš nebija. “Vietas” izstādē bija vairāk par strukturētām struktūrām, šeit tajās vairs neesmu es tikai kā autors, te ir vieta nejaušībai, kontrolētai nejaušībai,” stāsta mākslinieks.
“Tas, ko es gribēju panākt, – kaut kāda sarežģītu procesu vienkāršošana. Es par to pēdējā laikā domāju, kā par Iņ un Jaņ tiem darbiem. Tā būtu tā virsma starp balto un melno.”
Gatavojoties personālizstādei “Ārā”, Jānis Šneiders risinājis jautājumus, kuriem pievērsās iepriekšējā izstādē “Vieta”, par kuru ir nominēts Purvīša balvai. Tas ir Visums un telpas uzbūve. Robeža starp redzamo un neredzamo.
“Mana iepriekšējā izstāde “Vieta” manā prātā bija vairāk par cilvēka veidoto, mēģinājumu strukturēt visu, tad šeit viss ir kļuvis par tādu bio… tāda kontrolēta nejaušība vairāk. Tāpēc šo izstādi sauks “Ārā”, jo ārā ir citādāk, nekā ir iekšā,” atzīmē Šneiders.
Mākslinieks glezno ar eļļas krāsām uz nogruntēta papīra. Viņš stāsta: “Man patīk, ka pati tehnika šajos darbos ietver to pašu ideju, jo tas, kas spīd cauri tas gaišais, ir papīra baltais. Jo sākumā es uzklāju vienu pelēcīgu slāni, ar terpentīnu ņemu ārā, atsedzu to, kas iepriekš bija neredzams, padarot to atkal redzamu.”
Gandrīz melnbaltie darbi liek domāt par mūsu skata perspektīvu, tos var uztvert gan kā vagas laukā vai bruģi, daudzstāvu nama struktūras vai apokaliptiskas ainavas.
“Vēl tas faktors, ka nevar saprast, kādā virzienā tas tiek uzlūkots –
varbūt tas ir skatiens uz leju, kur skaties uz kaut kādiem bruģakmeņiem, vai ir skatiens uz augšu, kad skaties uz augstu ēku, tā līnijas tāpat aiziet, var apgriezt arī otrādi, tad tie kļūst par griestiem,” stāsta Šneiders.
Mākslinieks arī atklāj: “Šis ir daļa no procesa, gribētu vēl turpināt, paeksperimentēt, pamainīt. Es beidzot esmu priecīgs ar kaut ko, šie darbi, tur nejaušība iekšā, kad mazāk esmu es pats, bet vairāk vieta dabai, varbūt tāpēc man tie liekas izdevušies vairāk nekā iepriekšējie, kur es pats redzu vienīgi sevi, kur viss vilkts ar manām rokām, mērīts un visas kļūdas saskatāmas. Tad šeit ir vieta nejaušībai, tāpēc man tie patīk pārsteidzošā kārtā. Jo parasti man maz kas patīk, tikai pats process.”
