Ierocis pret nevienlīdzību un netaisnībām ir māksla: Cēsīs atklāj grafiķa Aleksandra Karpova izstādi

Ierocis pret nevienlīdzību un netaisnībām ir māksla – tā uzskatīja latviešu izcelsmes grafiķis Aleksandrs Karpovs, kurš piedzima Amerikā, bet viņa ģimenes saknes meklējamas Latvijā. Lai arī mākslinieks miris pirms 28 gadiem, mūsdienās viņa darbi atklājas vēl skaudrāk.

Grafiķis Aleksandrs Karpovs visu mūžu uzskatījis, ka viņa darbi jāuztver kā protests. Cīņa pret netaisnību bija šī mākslinieka viens no galvenajiem stāstiem darbos, kuri tagad redzami Cēsīs. 

Ierocis pret nevienlīdzību un netaisnībām ir māksla. Stāsts par grafiķi Aleksandru Karpovu
00:00 / 03:31
Lejuplādēt

“Viņš bija ļoti politiski noskaņots mākslinieks, katrs darbs no tā Amerikas laika ļoti spēcīgi izsakās pret netaisnībām. Viņš to visu piedzīvoja, ceļojot pa Ameriku, Meksiku, ” par mākslinieku pastāstīja Pasaules latviešu mākslas centra direktors Kārlis Kanderovskis.

Savos darbos  galvenokārt viņš atainojis materiālismu, rasismu un kara draudus.

Viņš dzimis Amerikā, jo viņa māte bēga no padomju varas represijām Latvijā, tāpēc Aleksandra Karpova darbos saskatāms arī nosodījums pret deportācijām un kultūras iznīcināšanu.

“Šis ir visvērtīgākais no visiem darbiem. Šis ir “Melnais caurums”. Šis ir ģimenes portrets. Tā ir mūsu vectēva izsūtīšana uz Sibīriju. Tas bija visā Latvijā 1941. gada 14. jūnijā,” stāstīja mākslinieka brālis Konstantīns Karpovs, kurš ir zinātnieks Amerikas Savienotajās Valstīs.

Konstantīns Karpovs, stāstot par šo zīmējumu, atklāja arī dažādas slēptās domas un vēstījumus:

“Pirmais, skaties uz vagonu. Tur ir numurs. Ko tas numurs nozīmē? 21.12.79. Tā ir Staļina dzimšanas diena. Ko 50 nozīmē? Cilvēki aizmirst to visu. Tie ir 50 gadi padomju laikā, kad vajadzēja dzīvot šim zvēram. Skaties, viņš stāv! Kas apakšā zem kājas tur? Tās ir ozolu lapas. Viņš stāv uz jūsu kultūras.”

Represijās cietušās ģimenes pārstāvja izstādē ir vēl viens darbs, kas vēsta par genocīdu pret latviešu tautu. Viņa onkuļa Jāņa Volonta, bijušā labklājības ministra Ulmaņa laikā, izsūtīšana no Rīgas.

“Šie teica – mums vajag normu, četrus cilvēkus. Redz – viens, divi, trīs četri. Viņa meita Adele, Margarita, viņai bija tuberkuloze, un mana tante Regīna. Jānis strīdas ar tiem cilvēkiem – kāpēc ņem manu māsīcu, tas nav Aleksandrs?! Viņš izņem šauteni un saka – tu gribi strīdēties ar šito?!” atmiņās dalījās Konstantīns Karpovs.

Mākslas centra direktors Kārlis Kanderovskis norādīja, ka izstādes iekārtošana bija iecerēta jau sen.

“Mums šī izstāde bija ieplānota jau pirms trīs gadiem. Tā bija pirmā, kas tika pārcelta Covid-19 dēļ. Doma bija šī gada jūnijā. Pavisam nesen nodomājām, kad sākās karš Ukrainā, kad Krievija iebruka Ukrainā, ka tagad ir īstais laiks atkārtot šīs tēmas un atgriezties pie Karpova daiļrades,” skaidroja Kanderovskis.

Padomju noziegumu atainošanai mākslinieks Karpovs pievērsies pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas, kad arī pārcēlies uz dzīvi Latvijā 1991. gadā.

Šeit viņš studēja Mākslas akadēmijā un strādāja par pedagogu Rēzeknes Lietišķās mākslas vidusskolā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt