Pasākumu mērķis ir popularizēt tēlnieces Līvijas Rezevskas devumu mūsu kultūrai, kas ir bagātīgs, daudzpusīgs un skaists, bet – nepelnīti piemirsts.
Līvija Rezevska ir autore vairāk nekā 200 skulptūrām, kas redzamas dažādās Latvijas vietās. Piemēram, Rīgas centrā Bastejkalnā var aplūkot divas viņas skulptūras “Pretī saulei” un “Pavasaris”. “Pretī saulei” ir poētisks sievietes tēls, kuram ekspresiju piešķir sievietes augšup pastieptās rokas, bet “Pavasaris” ir divfigūru darbs, kurā sieviete cieši un maigi piekļāvusies vīrieša augumam.
Sieviete, mīlestība, ģimene, māte ar bērnu ir ļoti raksturīgi viņas darbu tēli. Visplašāk vienkopus tos var aplūkot Kuldīgā, kur arī pamatā aizritēja visa tēlnieces dzīve, viņa ir Kuldīgas Goda pilsone.
Mūžībā viņa aizgāja 2004. gadā, šogad 20. maijā viņai apritētu 95. jubileja.
Kā atzīst mākslas kritiķe, arī kuldīdzniece Maija Rudovska – tad Līvijas Rezevskas darbi būtībā ir viena no Kuldīgas identitātes zīmēm. Pats unikālākais ir viņas 22 skulptūru parks Pilsētas dārzā, bet viņas memoriālie pieminekļi atrodas arī 1905. gada parkā un citviet. Kuldīdznieku iemīļota ir skulptūra “Meitene ar ūdens trauku”, saukta par Anniņu, kas pēc ilgāka pārtraukuma šovasar atkal atsāks darboties kā strūklaka.
Līvijas Rezevskas darbi ir daudzveidīgi, monumentāli, bet viņas rokraksts ir mīļš, lirisks, maigs un mīlestības pieliets – tā tos raksturo Maija Rudovska. Viņa stāsta: “No cilvēku atmiņām es saprotu, ka viņa bija ļoti sirsnīgs, labsirdīgs, nesavtīgs cilvēks. Diemžēl viņai pašai nebija ģimenes, varbūt tieši tāpēc viņas darbi ir tik ļoti piepildīti ar mīlestību. Piemēram, darbi par mātes un bērna tēmu. Tur ir arī ilgas, liriski momenti. Viņas darbi ir ļoti romantiski. Taču vienlaikus viņas galvenie materiāli bija akmens, šamots. Viņa arī bija monumentāla, kompozīcijas ziņā viņas pieeja nebija sīkmanīga, drīzāk apjomīga, kas iziet uz lieliem laukumiem. Varbūt arī tāpēc tas nosaukums “Ieritināties viņas klēpī” atnāca, jo burtiski dažreiz ir tā sajūta, ka viņas darbi ir kā lieli klēpji, kuros tev gribas iegulties, pieglausties. Viņas darbi arī šķiet tādi apaļīgi, noglaudīti, vienkārši mīlīgi.
Tas akmens viņas darbos kļūst mīļš un tuvs.”
Līvijas Rezevskas mantojuma glabātāja un viņas izstāžu zāles saimniece Antoņina Valeiņa personiski tuvu pazina tēlnieci un raksturo viņu kā emocionālu, jūtīgu cilvēku, kas tiecās pēc mīlestības, kas reālajā dzīvē tā arī palika nepiepildīta, bet atainojas viņas darbos.
Tēlniece kādreiz stāstījusi, ka viņas talanta atklājējs bijis Jēkabs Bīne, kurš savulaik strādāja Kuldīgas Mākslas vidusskolā.
“Citēju Līvijas vārdus: “Es kaut ko pamīcīju... plastilīnu... mālus... pazīmēju. Un Bīne teica: “Tev tikai uz Mākslas akadēmiju!”” Un Līvija teica – mati vien plīvoja, kad atvērtajā kravas mašīnā Bīne viņu veda uz Mākslas akadēmiju. Un tā viņa iestājās akadēmijā tēlniekos,” atceras Antoņina Valeiņa.
Vecāki savukārt bija iecerējuši, ka meita kļūs par mūziķi, un viņa jau no piecu gadu vecuma mācījās spēlēt klavieres, kas pašai tolaik nepatika, bet vēlāk mūzikas tēma bija spilgts motīvs viņas tēlniecības darbos.
Antoņina Valeiņa skaidro: “Mūža nogalē viņai pat skulptūriņas ir “Šopēns” un “Mocarts”. Šo komponistu darbi bija viņas sirds mūzika. Un nav noslēpums, ka viņa, būdama tēlniece, varēja arī bez notīm paspēlēt Šopēnu un Mocartu.”
Līvijai Rezevskai ir arī skulptūras ar nosaukumiem “Vijolnieks”, “Stabulētājs”, “Koklētājs”, “Tautas muzikants”, kā arī “Spēlmanis Tots”, kuras iecere radās pēc Dailes teātra izrādes “Spēlēju, dancoju” noskatīšanās, kur Tota lomā tēlnieci sajūsmināja Harija Liepiņa spožais tēlojums, aktieris arī tēlniecei pozēja kā modelis.
Kā stāsta Antoņina Valeiņa – bija sajūta, ka tēlniece visu laiku ir nepārtrauktā darba procesā:
“Tā liktenis viņai izveidojās, ka ģimenes viņai nebija, bet viņa teica par saviem darbiem, ka tie jau ir arī mani bērni.”
Līvijas Rezevskas izstāžu zālē atrodas aptuveni 50 tēlnieces izcilu darbu, kuru glabātāja ir Antoņina Valeiņa, un tā ir viena no vietām, kas iekļauta tēlnieces 95. jubilejai veltītajā pasākumu programmā. Bet būs arī divas speciāli jubilejai veltītas izstādes, apskatāmas Kuldīgas Mākslas namā un mākslinieku rezidences galerijā Pils ielā 2.
Kuratore Maija Rudovska stāsta: “Pils ielā ir laikmetīgā daļa, kur jaunus darbus par godu Līvijai ir aicinātas radīt četras kuldīdznieces – Inga Meldere, Ilze Vanaga, Danute Sīle un Annemarija Gulbe. Un Mākslas namā ir vairāk vēsturiskā sadaļa, kur ir redzami vairāki Līvijas darbi un ir akcents uz padomju laiku, kaut kādā ziņā godinot sieviešu sniegumu padomju mākslas vēsturē.”
Izstādes skatītājiem sagatavotas būs no piektdienas, 23. aprīļa, cerībā, ka tuvāko divu mēnešu laikā epidemioloģiskā situācija uzlabosies un tās varēs atvērt arī klātienes apmeklējumam. Bet jau tuvākajā laikā daļa no tajās skatāmā būs pieejama arī virtuālajā vidē.
Līvijai Rezevskai veltītajā programmā plānotas arī radošās darbnīcas, tēlnieces atceres pēcpusdiena, bet viss būs atkarīgs no situācijas un visas aktualitātes un izmaiņas varēs uzzināt Kuldīgas mākslinieku rezidences “Facebook” lapā.
