Ielu māksla Latvijā – joprojām brīva niša. Saruna ar mākslinieku Daini Rudeni

Latvijā ielu māksla ir, taču tā joprojām ir brīva niša jaunpienācējiem, tā Latvijas Radio intervijā stāsta ielu mākslinieks Dainis Rudens. Viņš ir autors lielai daļai ielās redzamo mākslas darbu – pārsvarā tie ir zīmīgi ar iespaidīgo izmēru. Mākslinieks atzīst, ka reizēm grūtības sagādā piemērotas fasādes atrašana, jo ēku īpašniekiem bieži vien izdevīgāk ir izvietot reklāmas – Rudens arī šobrīd meklē ēku mākslas darbam.

Ielu māksla Latvijā – joprojām brīva niša. Saruna ar mākslinieku Daini RudeniPaula Dēvica

Paula Dēvica: Runājot par ielu mākslu, grafiti, katram ienāk prātā kaut kas cits – vienam tas ir kāds skaists mākslas darbs, citam rupjš uzraksts tunelī. Varbūt varat pastāstīt, kādas tad ir atšķirības šajā mākslā?

Dainis Rudens: Grafiti un ielu māksla ir divas kardināli atšķirīgas lietas. Grafiti ir vairāk uzraksti pilsētvidē, tie ir paraksti. Tas ir vandālisms un tā ir subkultūra. Tā attīstās pati no sevis un viņu regulē paši iekšēji uz kaut kādiem pamatiem – cieņa pret citiem, cieņa pret īpašumiem, vietām. Savs ētikas kodekss. Bet svarīga lieta ir anonimitāte – tie, kas ir šajā lokā, viņi viens otru zina. Viņi viens otru pasveicina, uzgavilē, ja kāds ir izdarījis kaut ko fantastisku, neredzētu un kādā pārgalvīgā vietā bijis. Bet tā nav tāda publiska atpazīstamība.

Savukārt ielu mākslā ir plašs spektrs. Izmanto gan krāsu baloniņus, gan fasādes krāsas, gan dažādas instalācijas veido.

Ielu māksla principā ir viss, kas atrodas publiskajā telpā.

Es varētu pieskaitīt – PSRS laikos bija monumentālie fasāžu gleznojumi. Kaut vai “Tic Tac” reklāmas, kas diemžēl ir aizkrāsota vai “Ladas” reklāma, kas atrodas uz Krāsotāju ielas. Tā ir ielu māksla, kas ir publiskajā telpā, un krāsu baloniņš nav tas noteicošais faktors, vai tas ir grafiti vai nav.

Kad jūs ar to sākāt nodarboties, un kāda bija jūsu motivācija?

Motivācija bija pusaudžu vecums, kad bija nodejoti septiņi gadi tautiskajās dejās. Tad vairākiem piektklasniekiem satiekoties liekas, ka viņi ir dinamiski, aktīvi, paliek ļoti stilīgi. Un tad nāca hip-hop vilnis, tad parādījās ekstremālie sporti. Tad sāka parādīties breika dejošanas un to varēja redzēt pa televizoru. Un esmu pats no Madonas – un tādiem lauku bērniem tas bija kaut kas vienkārši neaptverams. Tad sākās breika dejošanas ēra, kam paralēli nāca grafiti zīmēšana. Tas bija 2000. gada septembris – pirmā reize, kad es ar kaimiņu un vēl vienu puisi uztaisījām pirmo grafiti zīmējumu.

Kas bija tas zīmējums?

Mēs ilgi diskutējām, nevarējām saprast, ko tad mēs darīsim. Un tad mēs uztaisījām uzrakstu angļu valodā “cool” – vēsie džeki. Tā bija mūsu debija.

Kā tagad jūsu māksla ir progresējusi? Pastāstiet par tiem darbiem, ko tagad esat taisījis un kas ir jums tāds tuvākais?

2012.vai 2013. gadā es izveidoju pirmo fasādes gleznojumu Sarkandaugavā. Tas man bija tāds pagrieziens. Pirms tam es kaut ko zīmēju, kaut ko darīju, bet tas bija nu tā… Piemēram, kad cilvēks ir vienā nozarē un dara savu sirdslietu – vienā brīdī tas sāk kļūt monotoni un nav vairs tās intereses un arī motivācija zūd. Tad sanāca tā, ka es izveidoju šo fasādes gleznojumu un tad manī radās tā vēlme izmēģināt, cik tad tālu es varu tikt, cik tālu es varu uzkāpt. Un tad no tā 2012. gada, kad uztaisīju tādu ikonisku darbu, kas ir Rīgā uz Salnas ielas – “Saule, Pērkons, Daugava”. To es veidoju kopā ar Kiwie un asistēja arī Ēriks Caune. Ar Ēriku no 2014. gada rudens esam tandēmā.

Daiņa Rudeņa un Kiwie darbs "Saule, Pērkons, Daugava", 2014. gads

Un tad ir seši septiņi gadi, kad kopā veidojam lielās fasādes. Un tas sākums bija, kad gribējās pēc iespējas lielāku, pēc iespējas iespaidīgāku un pamanāmāku. Un tad tas bija 2019. gads, kad tas rezultējās Olainē uz ūdenstorņa, kas bija 45 metrus augsts. Tas bija iespaidīgi man pašam priekš sevis.

Kopš tās reizes tas trakums ir pārskrējis, un tad liekas, ka labāk tehniski kvalitatīvāk un nevajag spiest uz tā lieluma.

Kā jūs izvēlaties tās vietas? Vai tām ir nozīme – kur kāds konkrēts mākslas darbs atradīsies?

Vietas parasti izvēlas pēc iespējām – kas ir pieejams, ko var. Protams, ka mūsdienās Rīgas centrā kādēļ nevar redzēt tik daudz fasāžu gleznojumus? Nav tā, ka neviens nevēlas tos veidot, nav vienkārši iespējas tos realizēt. Visa Brīvības vai Barona iela, izbraucot cauri centrālajām ielām, jebkura vieta, kur ir izcila, redzama fasāde, uz tās ir virsū baneris vai digitālais ekrāns, kur tiek laistas reklāmas. Es, protams, saprotu arī māju īpašniekus, kuriem maksā īres maksu.

Tad tur ir tāda mazliet konkurence, vai uzlikt mākslu, no kuras īpašnieks neko nepelna, bet tas dod pienesumu sabiedrībai, vai viņš pats ir iepriecināts

Mums kā nosacīti jaunai, brīvai valstij ir ļoti daudz kas jāsakārto, jāizdara, lai mēs varētu nonākt pie tik pārtikuša stāvokļa, lai teiktu – mēs ņemsim nost statīvus, nenopelnīsim, piemēram, 2-3 tūkstošus, bet uztaisīsim mākslu. Tad jā – publiskās vietās ir grūti ievietot šo mākslu. Tā visa darbība notiek no pretējās puses – nevis, kur gribētos, bet kur var.

Kā ir ar šo ielu mākslas kultūru Latvijā – cik liela ir tā kopiena, kas ar to nodarbojas?

Ir ļoti grūti saukt kādus ciparus vai apjomu, jo tā ir mainīga – kāds pienāk klāt, kāds pazūd. Tas viss notiek ļoti organiski. Varbūt ir kaut kādi fundamentālie mākslinieki, kas bija pirms desmit gadiem un ir joprojām. Es pieļauju, ka tie dinozauri būs arī pēc desmit gadiem. Tie ir varbūt pieci cilvēki, kas ir bijuši un būs.

Tas nav daudz.

Tas vispār nav daudz. Agrā pavasarī notika Jelgavā ielu mākslas festivāls. Tika izsludināts uzsaukums un, iespējams Covid-19 ietekmē, tika saņemti kādi 35 pieteikumi. Tur tas uzsvars bija, ka viņiem jābūt no Latvijas. Protams, mākslinieki bija kādi 25 – tur arī pats es ieraudzīju tādus tēlus, kurus pirms tam nebiju sastapis. Bet pirms tam, miera laikā, kad uzsaukums bija Baltijā, tad tika saņemti 25 pieteikumi.

Attiecīgi, kad ir ierobežojumi, cilvēkiem ir mazāk iespēju izpausties, tad cilvēki, kas arī nav ielu mākslā, cenšas izpausties un piedalīties.

Tad principā tā ir tāda brīva niša, kur var aicināt cilvēkus, kam tas interesē, būt aktīvākiem.

Jā, pilnīgi noteikti. Tas, kas bija pašā sākumā, tas, ko ar savu kolēģi Ēriku runājam, ka viss, kas notiek, tas ko mēs kopā darām, – tas ir tāds pirmais gājiens, esam celmlauži. Ir nenormāla skaidrošana cilvēkiem. Ir jāiegulda sociālais darbs, jo cilvēki ir pārbijušies, ka fasāde tiks ātri sabojāta, nolups. Un viss, ko vien es varu un nevaru iedomāties, to es vienmēr uzklausu. Un bieži vien fasādes gleznojuma izveide ir pats, pats pēdējais. Ja viss projekts ir 100%, tad kādus 80% es iztērēju projekta vadībā un sarunās ar cilvēkiem. Tikai 10-15% ir mans patiesais darbs. Un tam sadalījumam būtu jābūt otrādam, lai es varētu kvalitatīvāk strādāt. Jo tas ir relatīvs jaunums.

Maz ir labo piemēru, un, ja nav labo piemēru, tad cilvēki, uzņēmumi, pašvaldības pat neiedomājas to darīt.

Arī mākslinieku ir salīdzinoši maz un reti parādās plašākai auditorijai.

Jā, es tieši gribēju teikt, ka ap jums ir tāds noslēpumainības plīvurs. Kāpēc tas tā ir? Nav daudz tādu publiski zināmu mākslinieku. Īpaši – identitātes nav zināmas, varbūt segvārds.

Tie varbūt ir kādi divi puiši, kas ir spējīgi, varoši un praktizējoši. Bet tas nāk no vecajiem grafiti laikiem. Visi jau iesāka ar to grafiti. Un es neslēpšu, ka tā noslēpumainība ir daudz interesantāka, kad neviens nezina šo cilvēku. Viņš mostas tikai krēslā, nāk ārā, neviens viņu nezina. Es domāju, ka tas ir ļoti labs mārketinga gājiens, kad tu dari to savu lietu, bet tu neesi publiski zināms. Tu varbūt strādā “Narvesenā” vai par grāmatvedi, vai esi uzņēmuma vadītājs un tavs hobijs nejaucas kopā ar tavu ikdienas dzīvi. Jo cilvēki sāktu tevi savādāk uztvert.

Kā jums rodas idejas, kur jūs tās smeļaties? Vai ir tā, ka ieraugāt kādu māju un gribat tur virsū uzzīmēt, piemēram, Mildu?

Bieži vien tā arī ir. Ja ir izcilas vietas, kur ļoti gribētos, bet nav skaidrs ko, bet tā vieta ir tik ļoti saistoša. Pašreiz notiek viena liela fasādes gleznojuma projekta realizācija un notiek vietas meklēšana. Es pirms vairākiem gadiem biju publicējis uzsaukumu “Atdod savu fasādi”. Cilvēki man bija sasūtījuši fasādes, kuras viņi piedāvā. Ir dažādi – ir kaut kādas idejas, ir vietas un ir reizes, kad tas apvienojas un rodas māksla.

Cik liela nozīme ielu mākslā ir iekšējam protestam? Vai tas arī ir vairāk ar grafiti saistīts, jo tie uzraksti bieži vien ir protestējoši pret kaut ko?

Protests vairāk strādā grafiti kultūrā, jo tu esi anonīms. Tev nav nevienam jāatskaitās, izdari, pasaki un dodies tālāk. Ir cilvēki, kas tev piekrīt, cilvēki, kas tev nepiekrīt. Bet ielu mākslā, Latvijā, es nestādos priekšā, kā tas būtu, ja es par kādu sensitīvu lietu paustu viedokli, izveidojot piecstāvu fasādes gleznojumu. Ļoti iespējams, ka tad no pašvaldības vai kādas citas puses kāds pastrādātu un fasāde būtu jānovāc. Un tad arī uz priekšu var ieņemt melnā zirdziņa pozīciju. Un tas nekas, ka mums ir demokrātija, brīva valsts un viss pārējais.

Tādēļ arī mākslinieki visos laikos ir centušies veiksmīgi izlaipot gan starp savu viedokli, gan starp sabiedrībā populāro viedokli vai, lai nosacīti izpatiktu iekārtai.

Lai ar vizuālo identitāti censtos izpaust to savu ideju, ko varbūt kāds nolasa, kāds nenolasa. Kaut kā tam apiet riņķī.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt