Iekšā un ārā. Par Ances Vilnītes un Aijas Putniņas personālizstādēm

Decembra pirmajā pusē Rīgas mazajās izstāžu telpās atklātas divas jaunu mākslinieču Ances Vilnītes un Aijas Putniņas pirmās personālizstādes. Abas mākslinieces, lai arī savstarpēji cieši nesaistītas, ar nelielu laika starpību izmalušās caur Rozentālskolu un studējušas/studē Latvijas Mākslas akadēmijā. Šīs ir viņu pirmās personālizstādes, lai gan abu klātesamība Rīgas mākslas vidē dažādās formās jūtama jau kādu laiku. Abas vieno spēcīga, izkopta un sev raksturīga vizuālā valoda, it sevišķi niansēta krāsu palete, un profesionāli pārliecinošs tvēriens, taču radošo tēmu izvēlē katra devusies diametrāli pretējā virzienā.

Ances Vilnītes izstāde "Dievs Tēvs Debesīs" redzama Katrīnas Neiburgas kūrētajā izstāžu telpā "Brīvība", bet Aijas Putniņas "Albedo" skatāms galerijā "Look".

Pie Tēva

Lai nokļūtu pie tā "Dieva Tēva Debesīs" (šoreiz pie Ances Vilnītes tēva viņas sirdī) no satiksmes štrāses –  Brīvības ielas – jātver stikla durvis un jānokāpj pirmo kristiešu slepenajā kriptā. Tādas sajūtas mani pārņem, vērojot pelēcīgi aptumšoto telpu ar betona grīdu.

Te pusēnās un lokālos gaismas laukumos māksliniece Ance Vilnīte kārto sāpīgas attiecības ar sev tuvu cilvēku no pagātnes.

Tas notiek instalāciju, gleznu, fotogrāfiju un dokumentālu liecību veidā, kas izvietojušās pa izstādes telpai pielāgoto salonu. Šķiet, ka šeit ir izvērsta arī viņas iekšējā telpa, kurā taustāmi pārklājas dažādi bērnības un pusaudzības periodi, un te fizisku, smagi sveramu apjomu ieguvušas ilgi meklētas atklāsmes par to, kas tad īsti bija noticis starp viņu un viņas tēti. Viņš smagi dzēra – par to liecina terapijas dienasgrāmatas fragmenti pie sienas – un tas neglābjami ietekmēja visu ģimeni. Lai arī tev kā bērnam (it sevišķi bērnam no deviņdesmitajiem), kura tēvs dzēris, likās, ka tas ir absolūti normāli, ka vīrietis vienmēr smaržo pēc grādīgā, ir nedaudz aušīgs un māte uz viņu bļauj, tu audz lielāka, un pamazām saproti, cik tas viss ir slikti un ka nepaliks labāk. Tā ir stindzinoša atziņa, un liecina par pašas personas pieaugšanu. 

Ances Vilnītes izstāde "Dievs Tēvs Debesīs"

Pie sienas izklātas lielformāta fotogrāfijas, kurās redzami priecīgi, apskurbuši cilvēki un starojoši, nevainīgi bērni, kuriem pagaidām nevajag nekādus palīglīdzekļus, lai būtu laimīgiem. Mākslinieces gleznās mēģināts piefiksēt viņas bērnības viegli izplūdušās atmiņas par kopbrīžiem ar tēvu, kad mazulim tētis vēl ir varonis ("Madonna ar bērnu"), bet uz sienām teksti, pārdomas, atziņas par abu attiecībām tapušas jau post factum.

Telpā uzbūvēts simbolisks nams, bazilika, kā apliecinājums tam, ka tētim tomēr izdevās uzcelt savu saimes māju (cik gan daudzām, līdzīgām Latvijas ģimenēm šis sapnis palicis nepiepildīts!), un tur iekšienē viņš guļ – noguris, nosalis, bezcerīgs.

Dažādi mākslas mēdiji organiski savijušies vienotā skaudrā un jūtīgā vēstījumā. 

Ances Vilnītes izstāde "Dievs Tēvs Debesīs"

Paralēli šīs ģimenes emocionālo traumu liecībām izvietotas atsauces par reliģisko simboliku, kas veido vēl vienu izstādes slāni – to "Dieva" sadaļu nosaukumā. Man gan rodas jautājums, kādēļ tie ir tieši šie priekšmeti un par to reliģisko piederību. Tepat arī atsauces uz tēva nodarbošanos – viņš bija celtnieks – un norāde par to, ka Ance Vilnīte tieši vai netieši izvēlējusies ko līdzīgu – viņa ir tēlniece. Blakus javas maisiem ir māla pulvera maisi un uz veidošanas galdiņa, zem melnas plēves iesākts veidojums. Zinot "drēbi", man gribētos šajā izstādes sadaļā sajust lielāku materialitātes smeķi (kāds tas nāk no netālu izkārtajiem kombinezoniem ar darba patinas kārtu).

Ances Vilnītes izstāde "Dievs Tēvs Debesīs"

Man šeit gribētos redzēt to vieliskumu un ekspresīvo fiziskumu, kāds bija jūtams iepriekšējos Ances Vilnītes darbos. Bet te viss ir sastindzis mūžīgā mirklī un apstājies laikā.

Es par to pēc tam kādu brīdi vēl pie sevis spriedu un sapratu, ka varbūt tam tā būs būt – jo viss, ko šeit redzam ir atkal un atkal sevī pārcilātu, pārstrādātu domu beidzot noformulētais gala rezultāts.

Varbūt kāds jautās, vai publiski prezentētai mākslai ir pieklājīgi būt kā pašterapijai? Kāpēc mums jāskatās Ances Vilnītes bērnības traumas? Manuprāt, šī

izstāde ir liels ieguvums sabiedrībai, lai mēs vairs nekoķetētu un runātu par alkoholismu kā par graujošu slimību, kā arī turpinātu tikai salīdzinoši nesen uzsākto ceļu, pārvērtējot tēva nozīmi bērna un cilvēka attīstībā.

Šī, cik zinu, ir lokāli pirmā reize, kad par to, tik atklāti un sevi nesaudzējot, ir runāts mākslas valodā. 

Izstāde "Dievs Tēvs Debesīs" atvērta Brīvības ielā 40 un noslēgsies 8. janvārī.

Zvaigžņu novērotājas dienasgrāmata

Aijas Putniņas izstādē "Albedo", kas šobrīd redzama galerijā "Look", mēs esam izgājuši ārā vai vismaz skatāmies ārpus pa logu. Pavisam nelielā izmēra grafikās, kas filigrāni un ar neizmērojamu pacietību radītas krāsaino zīmuļu tehnikā, māksliniece galvenokārt pievēršas atmosfēriskām gaismas spēlēm. Atmosfēriskām vārda tiešajā nozīmē, jo daļā darbu redzamas dažādas atmosfēras parādības – halo, komēta, debess ķermeņu aptumsumi, sudrabainie mākoņi un citas neparastas padebešu izpausmes, kas lielākoties skatāmas ar neapbruņotu aci, ja vien mākam tos pamanīt ("Greizie rati. Dubulti"). Šķiet, ka daži novērojumi veikti arī ar binokli vai nelielu teleskopu ("Saules un Mēness aptumsums"), jo tajos var manīt šādiem vērojumiem raksturīgās tehniskās iezīmes.

Aija Putniņa, šķiet, labi zina, uz ko raudzīties un ko atrast tur, kur it kā nav. Piemēram, pa dienu virs blokmājas viņa ir pamanījusi "Vislielāko zvaigzni", bet tad naktī devusies ārā, lai turpat rajonā novērotu vienu no skaistākajām vasaras nakts parādībām – klusējošās, pulsējošās sudrabaino mākoņu dejas ("Sudrabainie mākoņi"). Es, izstādes apmeklētāja (un neliela amatierastronomijas entuziaste) varu iztēloties tos aizraujošos mirkļus, kad autore pēkšņi ir pamanījusi kārtējo interesanto parādību, kas pēkšņi, jo tas vienmēr notiek pēkšņi, ir atklājusies šķietami vienmuļajās un piezemētajās Latvijas debesīs. Var teikt, ka šī izstāde ir novērotājas dienasgrāmata. Atmosfērisko brīžu kolekcija, kas reizumis tapuši neizejot no dzīvokļa, vien īstajā brīdī paveroties pa logu ("Baltās naktis"). Uz dažiem darbiem fiksēti arī datumi un redzētā nosaukumi. Skatītājam ir jāuzmin mīkla, kāpēc šī piezīme izdarīta te un tagad. 

Pretim sērijai ar grafikām, kurās zīmēti debess jumi, redzami vēl mazāka, gandrīz piezīmjlapiņas izmēra darbi, kas brīžiem veidoti kā polaroīda kameras izdrukas. Te rūpīgi pētīts un zīmuļu tehnikā risināts "Mandarīns", "Sniega pika", piparkūkas uz lamināta grīdas ("Sistar").

Šķiet, vienā galerijas pusē redzams makrokosmoss, bet otrā – mikrokosmoss, jo katrs attēlotais nieciņš sevī atklāj tikpat rūpīgi pētītas gaismas, detaļas, faktūras, vienlaikus paliekot noteiktā stilizācijas pakāpē.

Atsaucoties uz izstādes nosaukumu – skaisto vārdu "Albedo", kas apzīmē mērvienību, ar ko skaita priekšmeta spēju atstarot vai absorbēt gaismu,

varētu teikt, ka izstādes viena siena gaismu izstaro, bet otra gaismu atstaro.

Vienlaikus šajos mazajos formātos nolasāma mākslinieces interese par konkurenci starp spožo, mākslīgo, cilvēka radīto ielu apgaismojumu, precīzāk, gaismas piesārņojumu un nedaudz blāvākajiem, mūžīgajiem debess spīdekļiem. Tā nolasāma kā vizuāla metafora par cilvēciskā laicīgumu pret astronomiskā fundamentālo. Vistiešāk tas redzams darbā "Sagaidot", bet šī stīga notrīs arī citos zīmējumos.    

Aijas Putniņas izstāde "Albedo"

Izstādē redzamās grafikas zīmētas apmēram gada nogrieznī īpaši personālizstādei. Tās tapušas, izmantojot dažādu paaudžu Faber-Castell zīmuļus, rūpīgi, kārtu pa kārtai gleznojot realitātes pikselāciju, tādēļ darbi šķiet vibrējoši, un nedaudz atmosfēras turbulences aizplīvuroti. Iespējams, ka skatītājs, it īpaši, ja nav pazīstams ar debesīs manāmo parādību ābeci, varētu vēlēties, lai turpat pie grafikām būtu redzami arī konkrēto darbu nosaukumi, taču, jāsaprot, ka anotāciju rinda radītu nevajadzīgu smagnējību zem smalkajiem darbu rāmīšiem. Tāpēc apmeklētājiem droši jāļaujas izstādes dzīvā audio gida – galerijas pārstāvja piedāvājumam uzzināt vairāk par pie sienām redzamo.

Izstāde "Albedo" redzama galerijā "Look" līdz 30. decembrim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt