Kāpēc dizains?

Galda spēles, datorspēles un to dizains

Kāpēc dizains?

Kas ir dizaina domāšana? Efektīva pieeja vai jauns skaļais vārds?

Mākslinieks un dizaineris Valdis Celms: Vērtības piešķir jēgu ikdienai

Gribam radīt savu vai patērēt svešu kultūru? Saruna ar mākslinieku Valdi Celmu

Latviešu mākslinieka un dizainera Valda Celma veikumu visbiežāk redzam uzrakstos “RĪGA” uz četrām no maģistrālajām šosejām, latviskās dzīvesziņas, latvju zīmju pētniecībā un arī to attēlojumā deju svētku uzvedumos, bet viņa 70. gados veidotie kinētiskās mākslas objekti “Dzīves ritmi” un “Pozitrons” bija redzami Rīgas starptautiskajā laikmetīgās mākslas biennālē RIBOCA2.

Mākslinieks aktīvi darbojies pilsētvides un interjera projektu izstrādē, viens no pirmajiem ar mākslas paņēmieniem pievērsis uzmanību vides jautājumiem un kļuvis par vienu no vadošajiem latviešu dizaina un kinētiskās mākslas teorētiķiem un praktiķiem. Ministru kabinets, piešķirot balvas izcilām personībām, šogad to pasniedza Valdim Celmam par ieguldījumu Latvijas mākslas un dizaina attīstībā.

Ilze Dobele: Ko jums atklāj rūpnieciski ražoti materiāli un to savienošana, latvju zīmes un raksti, kurus esat tik daudz pētījis? Kas ir vienojošaisto unikalitāte kā katram vienumam vai arī to savstarpējā savienojumā šķietami neierobežotās kombinācijas?

Valdis Celms: Es to redzu uzbūvju un struktūru līmenī, jo pasauli ļoti lielā mērā raksturo uzbūve. Ja uzbūve kļūst sarežģītāka, tad mēs to saucam par struktūru. Dziļāko, sākotnējo, arhetipisko struktūru līmenī gan mūsu baltu kultūras simboli, ģeometriskie raksti un zīmes, gan kosmosa izpratnes lietas un modernās arhitektūras dizaina lietas sasaucas, jo vizuālā frāze būvējas apmēram līdzīgi. Ja mēs gribam izprast, kā formas iedarbojas uz cilvēku uztveres gaitā, tad nevaram apiet tādas lietas kā punkts, līnija, aplis, kvadrāts, līklocis un arvien sarežģītāk un sarežģītāk, līdz apjomīgām formām, sarežģītākām uzbūvēm jeb struktūrām. Nu lūk, un šajā līmenī tie pamati ir kopēji, tikai tehnoloģijas atšķiras.

Kad esat strādājis ar šīm formām, ir bijis kāds vienojošais un joprojām ir tāds virsmērķis, ko esat vēlējies pateikt skatītājiem ar saviem mākslas darbiem?

Pirmkārt, gribēju pats pārliecināties, vai tā ir, un tad, kad pārliecinājos, ka tā ir, pateikt arī skatītājiem, ka senā kultūra un mūsdienu kultūra nav jānodala.

Mūsu mantojums nav kā ķirzakas aste jāatstāj, un tagad viss sākas no nulles un nekas no iepriekšējā neder.

Ir gluži otrādi, vērtība un dziļākā jēga atklājas tad, ja mēs protam attīstīt seno pamatu mūsdienu tehnoloģisko iespēju un vajadzību līmenī, mūsdienu domāšanas līmenī. Mēs kā tauta, latvieši, kuriem ir valsts, esam salīdzinoši jauna tauta, tāpat kā vairums Eiropas tautu, bet kā senā mantojuma īpašnieki, balti, esam ārkārtīgi sena tauta pasaules līmenī. Būtu absolūta muļķība šo seno mantojumu uzskatīt par nekur nederīgu un nevajadzīgu. Dzīve balstās gan uz jaunā apgūšanu, gan arī uz šī jaunā samērošanu ar arhetipiskajiem pamatiem un ar pārlaicīgajām vērtībām.

Valda Celma darbs "Pozitrons" Andrejsalā, RIBOCA2 izstādē

Viens no darbiem, ko uzskatāt par vienu no nozīmīgākajiem, ir “Pozitrons”. Kas ir pozitrons?

Vārdam “pozitīvs” kultūrā un sadzīvē ir laba nesošā nozīme. Tas nes kaut ko labu. Ja mēs sakām “pozitīvas enerģijas”, “pozitīvs cilvēks”, “pozitīvs iespaids”, mēs gribam pateikt, ka tas bija kaut kas labs. Ja mēs sakām “negatīvs”, tad tas nozīmē “ārdošs”, “postošs”. Labāk vajag attālināties no šādiem spēkiem. Šī vārda semantika mani ļoti savaldzināja, un ieraudzīju, ka šeit veidojas tāds tilts. Mēs arī no pasaules jomas tēla, no tehniskās kultūras, zinātnes kultūras, no analītiskās kultūras varam ienest iracionālajā, tēlainajā mūsdienu kultūrā tādus jēdzienus, un tas jau darbojas kā simbols. Uzreiz bija nodoms paņemt šo lielo mērogu – gan elementārdaļiņa, gan Visums kā kopums, neko neilustrējot.

pats jutāties šovasar, kad darbi bija izstādīti RIBOCA2? Vai tas nebija neparasti? Savā ziņā, protams, tas ir unikāli, jo 70. gados jau redzējāt to, kas ir laikmetīgs un mūsdienīgs arī tagad.

Sajūta bija mulsinoša. Centos paskatīties uz visu no malas, un man šķita, ka šis uzaicinājums piedalīties biennālē un arī novietojums izstādes telpā rādīja to, kā šīs idejas un tēli ir vajadzīgi mūsdienu skatījumam, lai apjaustu, kas notiek.

Tādās pārejas situācijās ir svarīgi atgriezties pie sākotnējiem pamatiem, nevis tvert pašu pēdējo, kas izgudrots, pēdējo teoriju.

Es nonācu tādā kā ideālā pasaulē, kur manas idejas tika gan uzklausītas, gan vērtētas, atzītas par labām un vajadzīgām, un es varēju savas ieceres un tēlus realizēt maksimālā veidā.

Foto eksperimenti, 1970.gadi

Pieminējāt vārduspārejas periods” un parādīt to, kas notiek”. Kas šobrīd māksliniekam ir jāparāda sabiedrībai?

Man vairāk gribas runāt intuitīvi, ne racionāli, jo mūsdienu problēmas, manuprāt, ir pārspīlēta racionālisma rezultāts. Mēs esam tā cilvēces daļa, kas uzņemas vadošo lomu pasaulē, visu mēra tikai materiālos ieguvumos, naudā, resursu un varas ieguvumos. Tas nonāk līdz attīstības galējai stadijai, kad tas vairs nedod rezultātu. Jo vairāk vieni grib visu globalizēt, jo vairāk cita cilvēces daļa redz, ka tas ir viens no attīstības grāvjiem.

Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu tagad meklēt otru grāvi, bet atkal nostāties uz ceļa.

Tam ir ļoti praktiskas izpausmes. Man liekas, tā ir sava veida muļķība uzticēt Ķīnai ražot visu, lai paši varētu neko nedarīt. Tur ir jābūt ļoti aprobežotai, merkantilai domāšanai, lai nesaprastu, ka tu nonāksi Ķīnas atkarībā, un tas jau ir noticis. Tas nozīmē, ka savu saimniecību neattīsta nekādā veidā, tai nav nekādas pašpietiekamības. Līdzīgi tas pats notiek kultūras jomā, domāšanas jomā. Idejas var nākt tikai no kaut kurienes, tikai no ārzemēm, jebkurā gadījumā – no svešiniekiem. Tas taču ir bērnudārzs.

Jūs esat bijis arī viens no pirmajiem, kas ar mākslas paņēmieniem pievērsis uzmanību vides jautājumiem. Vai šobrīd protam veidot pilsētvidi, vidi ap sevi? Vai kaut kur arī kļūdāmies?

Es varu vienīgi paust to, ar kādu domāšanu es un mani domubiedri savā laikā pievērsāmies videi. Mēs uz vidi raudzījāmies ne tikai, ka tā ir telpa, bet tā tomēr ir vide. Kā kāda no latviešu dzejniecēm teica – “tās ir cilvēka smadzenes”, un es tam pilnībā sliecos piekrist, jo, projektējot vidi, projektējot priekšmetus, priekšmetu sistēmas, apgūstot jaunas tehnoloģijas, cilvēks izmaina pats savas attiecības. Ļoti bieži mēs par zemu novērtējam atgriezeniskos blakus efektus un par maz iedziļināmies, lai izlīdzsvarotu, tādēļ, ka atkal tas racionālais ceļš uzvar.

Autobuss brauc ne jau tāpēc, lai pārvadātu cilvēkus, bet tāpēc, lai izbrauktu grafiku laikus.

Nevis autobusi piebrauc pie cilvēka, bet cilvēkiem jāpaspēj uz autobusu. Naivs piemērs, bet tas parāda, ka šī sistēma “cilvēks un mašīna”, “cilvēks un tehnoloģija” ir komplimentāri – gan viens, gan otrs ietekmē viens otru. Lai ko projektējam, mēs kā cilvēki varam būt pilnvērtīgi tikai tad, ja mēs veidojam kultūru. Projektējot vienam cilvēkam, mums vienlaikus jādomā, kas notiks, kad šī sistēma sāks darboties un tiks iekļauti simti un tūkstoši cilvēku. Vai tā būs unifikācija, vienādojums, kas būs ļoti izdevīga ražotājam, bet kas degradēs un sagraus kādas kultūras vērtības? Arī mūsdienu laikmeta nacionālajai kultūrai ir lemts attīstīties, bet tas ir cilvēka apziņas un pašapziņas jautājums. Tehnoloģijas bieži cilvēkus padara bezpalīdzīgus. Bezpalīdzīgs cilvēks jau nav vairs radītājs. Uz tehnoloģiju vairāk jāraugās kā uz nodrošinājumu, kā uz iespējām, mazāk kā uz atrisinājumu.

Uzraksts "Rīga"

Jūsu darbs pie baltu dievestības pamatiem un ornamentu, rakstu pētniecības ir vērā ņemams un ievērojams. Ko jūs redzat šajos ornamentos un rakstos, kurus mēs mūsdienās ļoti daudz patērējam. Vai mēs pielietojam tos pareizā veidā? Ir ļoti daudz gan suvenīru, gan cilvēku vēlmes parādīt savu latvietību ar daudziem grafiskiem elementiem.

Uznāk tādi uzplūdi, kad visi grib un visiem interesē, tad nāk tāds aizmirstības posms, un tad atkal atgriežas. Es domāju, tas ir dabīgi. Starp daudziem labiem risinājumiem ir arī ļoti, ļoti daudz mākslinieciski apšaubāmu risinājumu, bet arī šeit, manuprāt, nevajag satraukties, jo laiks jau atsijā. Mēs varētu arī to teorētisko pusi kopt daudz nopietnāk un saprast, ka rakstu zīmes un simboli ļoti daudzveidīgi atklāj savas funkcijas – tas var būt gan rotājums, gan arī ritmi un uzbūves, kas liecina par tādām sajūtām, universālo ritmu, kosmisko ritmu līmenī, bet tie var būt arī simboli, kas saistīti ar dainām, ar mūsu dzīvesziņu. Mums vajadzīgas gan zināšanas, gan amata prasmes, gan mākslinieciska intuīcija un jaunrade.

Zināt tradīciju un prast viņu noturēt, un vienlaikus prast to attīstīt. Ko te daudz piebilst, vispirms ir jāstudē mantojums.

Nevar teikt: “Es esmu latvietis, es sevi pieskaitu pie latviešiem, tātad viss, ko es daru, noteikti būs latvisks.” Tā nesanāk vienmēr, jo mēs neapjaušam arī citu iespaidu klātbūtni, turklāt ne vienmēr citi iespaidi ir uzreiz jāuztver kā slikti. Bet arī tikpat lielā mērā tie nebūt nav jāuztver kā labi, tie ir jāvērtē. Dizaina jomā tas nozīmē, ka ikviena materiālā izpausme nes arī kaut kādu jēdzienisku nozīmi, kur ir saistība ar kultūru. Ja mēs to neapzināmies, tas nozīmē, ka mēs noārdām paši savējo.

Kinētiskā skulptūra "Bāka"

Ko jūs vēlētos pateikt par šo mantojumu, kas mums tagad ir – par pašiem savu brīvu valsti, cik mēs esam rūpīgi to kopjot, uzturot?

Būtībā vēlējumi Latvijai jau veidojas no mūsu kopīgā darba, no mūsu apņēmības turpināt to, ko mūsu senči iesākuši. Mēs esam šī senā baltu kultūras latviskā ozola zaru galotne, tās dzīvās lapas, kas uztver visu, kas notiek šeit un tagad. Saknes ir tās mūsu baltu sentautas. Jautājums mums pašiem – kā mēs apzināmies savu piederību?

Jautājums mums pašiem – vai mēs gribam dzīvot kā kultūras tauta, veidot kultūru un būt radītāji?

Būt radītāji, tas ir, atrasties dievišķās esmes stāvoklī. Vai mēs gribam būt kā svešas kultūras un svešu vērtību patērētāji?

Tad mēs nonākam līdz tādam kurmīša līmenim. Viņš tur dzīvo, viņš tur iztiek, bet kāda viņam valsts? Valsti veido tie, kas augšā pa zemi staigā un redz debesis. Man jau debesis nevajag. Man izvēle vienmēr ir bijusi. Padomju laikos caur tādu iekšēji spītu, kad es redzēju, ka mums ir vērtības, kas tur tiek noslēptas un pat nīcinātas. Acīmredzot tās ir iepriekšējām varām bijušas bīstamas. Un tad vēl jo vairāk es šīm vērtībām sāku pievērsties. Un tad es ieraugu, ka šajās vērtībās ir iemiesota manu tēvu un vectēvu, mūsu līdzcilvēku, daudzu simtu un tūkstošu cilvēku ne tikai likteņi, bet arī ideāli un sapņi. Vai te vēl kas jājautā? Leposimies ar Latviju un būsim viņas cienīgi, leposimies ar mūsu senču devumu un būsim viņu cienīgi.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt