Labrīt

Folkloras kopa "Upīte" kopā ar draugiem ieraksta vīru dziesmu albumu “Padzīdam i...”

Labrīt

Re:Check: Covid pabalsti un "airBaltic", nauda kultūrai un NATO skolas Latvijā

Grāmatas kā mazās formas glezniecība. Saruna ar mākslinieci Gitu Treici

Grāmatas kā mazās formas glezniecība. Saruna ar Lindgrēnes balvai nominēto mākslinieci Gitu Treici

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Papīra pavēlniece – tā varētu teikt par mākslinieci Gitu Treici. Viņas spilgtās grāmatu ilustrācijas top nevis datorā, bet uz papīra un ar papīru – grāmatu lappusēs redzamie tēli nereti pirms tam tiek plēsti, līmēti, mērcēti, apgleznoti un slīpēti. Katrai grāmatai viņa meklē savu pieeju un ilustrācijas sauc par mazās formas glezniecību. Par savu veikumu bērnu grāmatu mākslā Gita Treice jau otro gadu pēc kārtas nominēta starptautiskajai Astridas Lindgrēnes balvai.

Balvu un nomināciju Gitai Treicei netrūkst – pirms diviem gadiem viņa saņēma Jāņa Baltvilka balvu bērnu un jauniešu grāmatu mākslā par oriģinālilustrācijām grāmatām "Brūveri brūvē" ("Pētergailis", 2018) un "Latviešu brīnumu pasakas" ("Jāņa Rozes apgāds", 2017); Baltvilka balvai viņa savulaik bija nominēta arī par ilustrācijām Arno Jundzes grāmatai “Ķiparu ļerpatu Čieps” (“Pētergailis”, 2008), vairākkārt nominēta Gada balvai grāmatniecībā un to arī saņēmusi par Gada devumu grāmatu dizainā. Šogad jau otro reizi Gita Treice ir nominēta starptautiskajai Astridas Lindgrēnes balvai. Savulaik arī pati strādājusi “Zelta ābeles” žūrijā un atzīst, ka žūrijas vērtējums neizbēgami ir subjektīvs.

“Māksla jau darbojas ārkārtīgi emocionāli, un katrs vērtētājs ir atšķirīgs.

Tas, kas dod iespēju izvērtēt, ir profesionālisms un skola. Mākslas darbi reizēm mēdz nostrādāt ļoti brīnumaini,” smaida māksliniece. Visvairāk iepriecinot nopelnītas un negaidītas balvas. Bet tām līdzi nākošu publicitātes smagumu neesot nācies just. “Mums jau tā profesija ir ļoti individuāla, tu esi viens pats ar to darbu.

Reizēm pat gribētos vairāk to atpakaļsaiti no lasītājiem, tiem, kas tavu darbu redz un tās grāmatas nopērk vai redz darbus izstādēs,” viņa atzīst.

Gita Treice
Gita Treice

Gita Treice ir diplomēta gleznotāja, un tieši glezniecība ir viņas galvenā kaislība arī šodien. “Grāmatu ilustrēšanu uztveru kā mazās formas glezniecību,” saka māksliniece, kura šajā nozarē ienāca 1996.gadā vēl kā studente ar ilustrācijām Laimas Līvenas grāmatai “Mārča dzejoļi”. “Zīmēt man paticis jau no bērnības, bet man nekad nav bijis tās veiklās zīmētāja rokas, kas uzreiz visu uzzīmē vienā līnijā un vajadzīga, piemēram, komiksu zīmēšanā. Tāpēc es uzreiz gāju savu ceļu. “Mārča dzejoļi” bija rotaļīgi, un es sāku līmēt visādas aplikācijas, viss bija aplīmēts ar apgleznotiem papīriem, es veidoju tādas kā kārtas...

Mans paņēmiens nav uz balta papīra uzzīmēt ar zīmuli un tad krāsot.

Mans paņēmiens ir strādāt ar pašu papīru un to plēst, līmēt, slīpēt, mērcēt, krāsot,” stāsta Treice.

Katrai grāmatai viņa meklē savu pieeju: ir bijušas gan ilustrācijas, kas tapušas uz koka šķilām, gan akvareļa papīra, gan īpaša japāņu rokas lējuma papīra un zīdpapīra; reiz bijušas pat kartona marionetes. “Man ir svarīgi, lai man pašai ir interesanti, lai mani tas aizrauj. Tad tā lieta, manuprāt, iedarbojas arī uz lasītājiem. Protams, pamatā ir teksts. Bet, ja reizēm šis teksts ne tik spilgti mani uzrunā, tad es radu paralēlo pasauli. Bērnu grāmatās tā ir īpaša priekšrocība, jo puse grāmatas ir teksts, bet otru pusi veic mākslinieks. Reizēm tu pat vairāk iespaidojies no vizuālā, nekā no teksta,” secina māksliniece.

Treices radošajā biogrāfijā ir arī sadarbība ar Valsts akadēmisko kori “Latvija” – viņa veidojusi Garīgās mūzikas festivāla logo un noformējumu kora diskam ar Emīla Dārziņa kordziesmām.

“Ilustrēt mūziku ir ļoti interesanti, brīnišķīgs apvienojums.

Piemēram, šim diskam es uz zīdpapīra uzgleznoju daudzas priedes, lai katrā diskā varētu ielīmēt oriģinālu priedīti. Ideja bija no “Lauztajām priedēm”. Katrs no koristiem tādām plūksnām plēsa ārā vienu priedīti, un katrs plēsums bija pilnīgi oriģināls,” ar prieku atceras māksliniece.

Mūzika viņai ir tuva no bērnības – vectēvs Vilis Švinka bija vijolnieks un Pāvula Jurjāna mūzikas skolas pirmais direktors, arī mammas māsa ar vīru pasniedza Dārziņskolā. Bet Gitas Treices lielais bērnības sapnis bija balets: “Pēc liela konkursa iekļuvu baletskolā un pavadīju tur laimīgus un ļoti grūtus gadus, kas man deva tik daudz – izpratni par profesionālām lietām, par līmeni, par to, cik daudz ir jāieliek, lai tas brīnums notiktu. Balets, manuprāt, ir pati grūtākā profesija pasaulē.”

Pilnu interviju ar mākslinieci Gitu Treici klausieties klāt pievienotajā audio failā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti