Gleznotāja Signe Vanadziņa savā nelielajā darbnīcā Pārdaugavā cenšas izkārtot savus darbus improvizētā izstādē. Tomēr trūkst gan piemērotas vietas, gan apgaismojuma. Jaunajā gleznu ciklā “Pelēkās vielas”, kas tapis īpaši Jūrmalas pilsētas muzeja izstāžu zālei, māksliniece balansē starp sev raksturīgo krāsainību un pelnu pelēkumu.
Māksliniece skaidro: “Viens otru izceļ. Tas pelēkais blakus tam krāsainajam ir tāds, ka viņi viens ar otru spēlējas. Man liekas, ka ļoti smuki izskatās.”
Pelēkais esot daudznozīmīgs, uzsver Signe Vanadziņa: “Piemēram, smadzenes sauc par pelēkajām vielām. “Pelēkās vielas” - tāds it kā praktisks nosaukums, bet man liekas tāds ietilpīgs.”
Signe Vanadziņa pelnus dēvē par pelēko zeltu, kas, saskaroties ar citām krāsām, var atstarot gan nakti, gan rītausmu, gan saulrietu.
Māksliniece atzīst, ka vēlmi darbos izmantot pelnus, ko daudzi uztver kā sāpju un pārvērtību simbolu, radījušas nesen uzsāktās mākslas terapijas studijas un interese par mākslas ietekmi uz cilvēka garīgo veselību.
“Es priecājos, ka nāk pavasaris. Ka mēs esam kaut kādā ziņā pasargāti, ka šis [ārkārtas stāvoklis] negadījās novembrī. Tagad ir tā, kā ir. Vissliktākais ir neziņa par to, cik ilgi, vai būs tā izstāde vai nebūs. Bet tādā personīgajā dzīvē man nav nekas mainījies. Varu gan gleznot, gan mācīties. Nu, bibliotēka ir ciet,” šī brīža situāciju pasaulē komentē māksliniece.
