Rīta Panorāma

Intervija ar tieslietu ministru Jāni Bordānu un uzņēmumu reģistra galveno valsts notāri Gunu Paideri

Rīta Panorāma

Polārlāči cīnās par izdzīvošanu savvaļā

«Mājas koncerts» gleznotāja Johana Valtera 150.dzimšanas dienā

Gleznotāja Johana Valtera 150. jubilejai veltītā izstādē apkopoti darbi no privātām kolekcijām

Gleznotāja Johana Valtera gleznas skan. Viņš gleznoja mūziķus un pats allaž bija kopā ar savu vijoli – tādu glezniecības klasiķi  ieraugām arī viņa 150. dzimšanas dienai veltītajā izstāde “Mājas koncerts. Johanam Valteram – 150”  Rīgas Jūgendstila centra muzejā. 

Izstādes ieceres autore un zinātniskā konsultante  Kristiāna Ābele  uzskata – melodijas ir ļoti svarīgs atslēgas vārds Valtera glezniecības izpratnē. Mākslinieks to lietojis arī pats.

“Viņam bija melodiskas sakarības, kas uzvirmoja iztēlē un arī prātā, raugoties uz ainavām, tām pārtopot kompozīcijās, veidojot kluso dabu uzstādījumus,” stāsta Ābele. 

Iespējams, Johans Valters tieši tādu dzimšanas dienu – mājīgā atmosfērā skanot mūzikai – arī būtu vēlējies.

150. jubilejas izstāde “Mājas koncerts” veidota kā stāsts par viņa muzikālajām gleznām. 

Ābele norāda - viena no brīnišķīgākajām izstādē aplūkojamajām gleznām ir darbs “Izrīkojumā”, kur pasākuma krāšņums pārvērties tādā optisku iespaidu ņirbā, kas plūst un līst un ļauj sajust šo laiku kā Valtera glezniecības laiku. 

Smalkais stīgu instruments – vijole – pavadīja Valteru gan studiju laikā Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā, gan patstāvīgās darbības pirmajā periodā Jelgavā, gan turpmākajos gados Drēzdenē un Berlīnē. 

“Viņam pašam dzīves laikā svinēt dzimšanas dienu droši vien vislabāk patiktu draugu lokā muzicēt, jo Valters visu mūžu ir bijis arī aizrautīgs mūziķis, vijolnieks. Un šī otrā mūza viņa ir pavadījusi tiešā, netiešā veidā, visu mūžu, radot mājas sajūtu ne tikai dzimtenē, bet arī Drēzdenē, Berlīnē un ik vietā, kur viņš ir dzīvojis. Un tā radās doma par izstādi "Mājas koncerts, kas būtu kamerstila pasākums ar nelielu darbu skaitu, koncentrējoties uz mūzikas tēmu Valtera glezniecībā, bet mazliet paplašinot arī. Paraugoties kā šie mākslas darbi dzīvos privāta jūgendstila interjera rekonstrukcijā un caur šiem darbiem arī tā, izejot cauri viņa dzīves gājumam,” stāsta Kristiāna Ābele.

Izstādē aplūkojamas arī fotogrāfijas – kādā no tām 19. gadsimta 90. gados redzami topošie mākslinieki no Latvijas – “Rūķa” grupas kodols, kuri kopīgi īrējuši darbnīcu Pēterburgā.

“Droši vien arī Rozentāls pats ir fotografējis Valteru spēlējam uz viņu darbu fona. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņš jau Jelgavā bija vijoļspēli mācījies, tieši pie kā, nepateikšu. Par to biogrāfiskās liecības nav saglabājušās, taču turpmāk vijole tiešām viņu pavadīja visās gaitās. No Jelgavas laikam ir gan tāds mājas kvarteta fotouzņēmumus ar viņa darbiem fonā, gan attēls, kas liecina par to, kā viņš muzicējis kopā ar savu pirmo sievu jelgavnieci Metu Feldmani. Viņš ar vijoli, viņa pie klavierēm,” detalizētāk skaidro Ābele.

Tālāk jau nākamajā dzīves posmā Drēzdenē šī muzikālā pasaule kļuva arvien svarīgāka, jo tur viņš nokļuva tādā tiešām elitārām mūziķu vidē, viņš kļuva par gleznotāju Drēzdenes operā.

Kristiāna Ābele norāda vēl uz citiem darbiem, kuri gleznoti no operas galerijas, tverot mirkļa iespaidu, un arī šajā jūgendstila viesistabā var klausīties mūziku, dziedāt un dažkārt pat dejot. Šobrīd virs klavierēm Johana Valtera gleznots pianistes portrets.

Mākslinieka otrā sieva bija Drēzdenes konservatorijas absolvente, vijolniece Ģertrūde Mateisa. Viņas portreti kā vijoļvirtuozes portreti parādās 1909. gadu izstādēs, taču viņi apprecas gandrīz 10 gadus vēlāk.

Kristiāna Ābele rāda kādu akvareli un atklāj interesantu stāstu, kas tiešā veidā savij mākslu ar mūziku.

“Tāda maza, virmojoša, naksnīga noskaņas ainavā, kurai ir ļoti interesanta vēsture. Šis darbs redzeslokā mākslas tirgū parādījās pirms gadiem pieciem, vai drusku senāk. Bija ļoti priecīgs atklājums, jo 1898. gada sākumā Pēterburgā kārtējā slavenajā Pavasara izstādē jaunie mākslinieki tikko akadēmiju beigušie Purvītis un Valters izstādīja darbus ar muzikāliem nosaukumiem, kas izraisīja ļoti, ļoti lielu viļņošanos metropoles kritikā no sajūsmas līdz nopēlumam. Slavenais Vladimirs Tasaovs to visu nopēla kā mērkaķošanos pakaļ Rietumu modei un visādi zobojās par to, ko viņi bija izstādījuši. Purvītim bija "Noktirne" un Valteram  Šopēna prelūdija opus 28 numur 6,” stāsta izstādes ieceres autore.

Viņa norāda – toreiz izstādīto darbu, kas bija izraisījis tik spēcīgu rezonansi, mēs zinām tikai no melnbaltas reprodukcijas izstādes katalogā.

“Ieraugot šo ar 97. gadu datēto Valtera parakstīto akvareli, kļuva skaidrs, ka tā ir pirmā ierosme, kompozīcijas skice šai Šopēna prelūdijai,” bilst Ābele.

Johana Valtera mākslas darbi ir dzīvi privātajā vidē. Tur viena otrai blakus gleznās un fotogrāfijās omulīgi jūtas arī abas viņa mīlētās sievietes. Iespējams, ka Johans Valters pat viesojies pie arhitekta Konstantīna Pēkšēna Alberta ielā – ēkā, kur tagad atrodas Jūgendstila centra muzejs. 

Savukārt Rīgas Jūgendstila centra direktore Agrita Tipāne uzsver – visas izstādē aplūkojamās gleznas ir radītas tieši mājām, tās kādreiz bijušas dažādos interjeros. 

“Kad iespīd saulīte vai kad ir apmācies – katru mirkli tā glezna nedaudz atšķirīgi darbojas kopā ar pašu telpu. Mēs redzam darbus, kas nav pieejami muzeju krātuvēs – tie ir darbi no atsevišķām kolekcijām,” teic Tipāne.  

Izstāde aplūkojama līdz maija vidum. 

0 komentāri
Pievienot komentāru
Komentēt vari ar kādu no saviem sociālo mediju profiliem
Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti