Liene Jakovļeva: Inga, ko īsti nozīmē strādāt kopā ar Gintu Gabrānu?
Inga Šteimane: Gints ir ārkārtīgi radošs mākslinieks – darbs ir nepārtrauktā procesā, un no mākslas kvalitātes viedokļa tas ir satriecoši, tāpēc jau arī ir rezultāts... No producēšanas viedokļa ir mazliet citādi, bet tāpēc jau ir pieredze, lai to visu padarīt iespējamu. Nenožēloju ne mirkli, kaut tas ir grūti.
Šī ir diezgan simboliska izstāde – atklājam arī brīdi, kad varam atkal reāli satikties. Dzīvā satikšanās ne tikai mūziķiem, bet arī māksliniekiem ir nepieciešama, vai ne?
Inga Šteimane: Tas vispār ir ļoti interesants aspekts – šobrīd satiekamies dzīvajā kontaktā, taču
māksla šajā projektā vēsta par nākotni – varbūt diezgan nezināmu, diezgan leģendām apvītu, bet par to, kā mākslīgais intelekts, kas ir 21. gadsimta zinātnes oficiālā prioritāte
un, kā redzam, arī mākslinieki uz to reaģē, tuvākajos simt gados mainīs mūsu dzīvi. Šī izstāde ir burvīgs vēstnesis!
Varbūt mazliet banāli skan, bet pēc šī pavasara, kad bijām tik ļoti izolēti un izskanēja visādi vēstījumi, kā nu viss mainīsies, izstāde arī rāda to, ka pasaule mainās, un vizuālo priekšstatu jomā mums nāksies samierināties ar daudziem kaimiņiem.
Jā, tā ir nākotne. Tomēr šajā izstādē, Gint, jūs raugāties arī pagātnē, jo, ja nebūtu tā visa, kas ir – šīs 2000 fotogrāfijas no jau notikušajām izstāžu atklāšanām, nevarētu būt arī tas, kas ir šodien. Tā tomēr ir tāda sasaiste starp pagātni, šodienu un ceļā uz nākotni?
Gints Gabrāns: Jā, tās bildes ir ļoti svarīgas, tāpat kā paši neirotīkli, kas radīti vairāk nekā pirms pārdesmit gadiem. Taču
bija problēmas, ka tobrīd uz vizuālo tēlu apmācību vēl īsti nebija fotogrāfiju – tieši mūsdienās cilvēki paši tās liek sociālajos tīklos, būtībā baro mākslīgo intelektu ar vizuālo materiālu.
Bet – jā, viss balstās uz iepriekšējo, kas nosaka rezultātu. Var jau samācīt visu ko, un tur arī tas parādās – ka cilvēkiem par to vajadzētu domāt: ja nākotnē būs ar mašīnu apmācību veidotas sistēmas, tad ko viņas būs samācījušās?
Inga, man drusku ir bail no tā mākslīgā intelekta. Tev nav?
Inga Šteimane: Nē! Pateicoties Ginta rosinājumam, izlasīju ļoti vērtīgu grāmatu – Nika Bostroma “Superintelekta versijas”. Šobrīd tomēr neesam tik ļoti tuvu tam superintelektam, un tās versijas ir apmēram simt gadu perspektīvā, bet nu – kā jau Gints saka, būtībā viss atkarīgs no mūsu paša skatpunkta: piemēram, ja Ginta intuīcija šobrīd ir spēcīgi pateikusi priekšā mākslas vizuālo nākotni pēc piecdesmit gadiem, arī mēs, pārējie, varam balstīties uz saviem cilvēciskajiem resursiem. Starp citu, tas ir būtisks aspekts, jo,
kā raksta Bostroms, mašīnām tuvāki mēs esam tad, kad domājam. Mūsu cilvēciskais resurss ir mūsu bezapziņas intelekts.
To lietojot – un esmu pārliecināta, ka mākslinieki to lieto, un Gints jo īpaši –, varam tuvoties atziņām, atklāsmēm, varam nebaidīties no tehnoloģijām, pateicoties saviem cilvēciskajiem resursiem.
Inga, tu esi rakstījusi, ka šī ir ļoti priecīga māksla šajā izstādē, bet es tajā saskatu diezgan daudz ironijas. Gint, vai es ļoti, ļoti kļūdos to saskatīdama?
Gints Gabrāns: Ironija gan nav tas, ko parasti tiešā veidā mēģina izvēlēties kā stratēģiju – drīzāk rast kādu iepriecinājumu negaidītos pavērsienos un atklājumos, jo te jau būtisks ir arī manis kā vērotāja skatpunkts, jo galarezultātu es ieraugu tādu, kas uzģenerējas, un kuru tikai daļēji varu intuitīvi virzīt kādā virzienā.
Par apmācību izmantojot laikmetīgās mākslas scēnas un attēlus, neirotīkls samācījās, ka viņš uz izeju ģenerē tikai sieviešu tēlus. Pēc kopējo pazīmju skaita tas laikam nolēma no vīriešiem atteikties.
Tas varbūt tāpēc, ka izstāžu atklāšanās parasti skaitliski dominē sievietes?
Gints Gabrāns: Pirms strādāt ar algoritmiem, kuriem devu rēķināt, biju ņēmis fotoattēlus no lielāko mākslas centru "Facebook" kontu attēliem, kur labākās bildes jau tikušas atlasītas – tā ka tur jau bija notikusi kaut kāda atlase.
Gint, par nosaukumu – tas izklausās diezgan savdabīgi, bet nav nejauši, vai ne?
Gints Gabrāns: Nosaukums darba procesā gandrīz vai ir novecojis. Tas vairs nav tik aktuāls, bet sākotnēji tas bija vairāk kā piegājiens –
gribējās pret lokālo mākslas vidi, kurā atrodos arī es, attiekties tā, lai maksimāli no tās dabūtu visvairāk enerģijas, ņemot vērā to, ka man tā nav tik labvēlīga.
Pirmā doma bija tāda, ka mākslīgais intelekts varētu būt kā enzīms, kas to pārstrādā kompostā, kas veidotu auglīgu augsni jaunajiem radošajiem procesiem.
Izstāde nav tas gadījums, kad jālūdz – izslēdziet mobilos tālruņus! Tieši otrādi. Bet ko darīt, ja izstādē ienāk kāds cilvēks, kuram nav vajadzīgās "SAN" aplikācijas un nav pat tāda telefona, kurā to varētu lejuplādēt? Viņš kaut ko var no tā visa gūt?
Inga Šteimane: Mēs par to domājām, tāpēc izstādes formāts tomēr ir arī tradicionāls – ir lielās izdrukas, ir Ginta izraudzītie attālumi, monitoros ir oriģināla kaskādes, tāpēc iespējams gūt priekšstatu, ar kādu materiālu strādā mākslinieks un kādu estētiku šis projekts veido.
