Gleznotāja Biruta Baumane ir dzimusi Tērvetē, skolotāju Friča un Lūcijas ģimenē 1922. gadā. Kā stāstīja viņas meita, gleznotāja Laine Kainaize Tērvetes gleznainā apkārtne arī cēlusi tolaik mazo Birutu Magdu Frīdbergu spārnos. Tomēr vairāk par mākslu tolaik nākamajai gadsimta gleznotājai patikušas kustības un balets.
Gleznotāja Kainaize pastāstīja: “Arī ar Jelgavu ]Biruta Baumane] bijusi cieši saistīta, šeit viņa mācījās ģimnāzijā. No šejienes viņa šmauca uz Rīgu baletu dejot, bet meitenes viņu nodeva, ka viņa brauca prom, un te bija liels jandāliņš, jo vecāki – Fricis, kurš bija skolas pārzinis, un Lūcija – uzskatīja, ka balets nav viņu meitai vajadzīgs, bet, lai baletu varētu legalizēt viņa aizbrauca uz Rīgu un iestājās Mākslas akadēmijā, jo mākslinieks jau ir bišķi legālāks cilvēks.”
Lai gan pēc tikšanās ar lieliskajiem skolotājiem kā Jāni Liepiņu un Ģedertu Eliasu balets palicis otrajā plānā, tas tomēr esot palīdzējis ne vien visu mūžu būt labā fiziskajā formā, bet arī gleznošanā.
Jelgavas Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzeja direktores vietniece Marija Kaupere stāstīja: “Es atceros ļoti labi vienu epizodi, kad es biju cirkā. Es pati varbūt nebūtu pamanījusi, bet man mazais saka: tā tante taču te zīmē. Un tad es skatos, ka tā tante, kura zīmē ir Biruta Baumane. Pēc tam es vēl vienreiz redzēju, ka viņa zīmē cirkā. Sēdēja, skatījās un fantastiski tvēra kustību. Es domāju, ka tur viņai palīdzēja balets. Viņa vienkārši izjuta to kustību, un viņai vieglāk to kustību bija nofiksēt nekā cilvēkam, kurš pats neko tādu nav darījis.”
Birutas Baumanes darbos bieži attēloti cilvēki. Kainaize atceras, ka mamma vienmēr bijusi ļoti prasīga un izvēlīga, izvēloties modeļus, bet strādājusi ļoti ātri un pārdomāti.
“Tehniski viņa gleznoja tā, ka viņa strādāja ar ogli. Ar ogli bija zīmējums, kompozīcija, kur varbūt drusciņ tur varēja ko pamainīt, un tad viņa strādāja ar eļļas krāsām tālāk. Viņa nemocījās, viņai nebija tā, ka visu nakti gleznoju un no rīta visu noslauku. Nekā tamlīdzīga – kā strādāja, tas nāca uzreiz. Sevišķi pēdējos gados, kad viņa strādāja tā plānāk un akvarelīgāk, tie darbi tapa ātri, bet, lai tos darbus darītu visur, kur viņa gāja, viņai rokassomiņā vienmēr bija mazais blociņš, un tad viņa ar zīmuli – žviks, uzvilka pāris strīpiņas, un tur bija tas, kas viņu aizrāva, aizkustināja,” sacīja Kainaize.
Atzīmējot Birutas Baumanes 100. jubileju, Ģederta Eliasa vēstures un mākslas muzejā atklāta izstāde “Gadsimta māksliniece. Birutai Baumanei 100”. No Birutas Baumanes garajā mūžā radītajām 3000 gleznām, izstādē atlasīta vien neliela daļa, kas, mērot laika griežos, aptver vismaz pusgadsimtu.
Kā atzina Kainaize, tas bijis grūts uzdevums: “Nu, mazliet jau tā haotiski. Mēs ar dēlu izvelkam darbu un skatāmies – jā vai nē. Tad jau mums tā kaudze uzauga tāda liela, un tad mēs vēlreiz skatījāmies. Nu, tā. Nav viņš zinātnisks darbs, nav.”
Izstādē sastaptais mākslas zinātnieks Māris Brancis smēja, ka, raugoties uz gleznām, šķiet, ka viņš atgriezies savā jaunībā: “Es esmu audzis ar Birutas Baumanes glezniecību. Jā, protams, es darbos saredzu arī Jāni Liepiņu vai vēl kaut ko, bet te, manuprāt, ir mūsu glezniecības pats sāls. Jo man liekas, ka pēckara glezniecības būtība ir šeit Birutas Baumanes simtgades izstādē, jo faktiski jau viņa ir viena no šē laika galvenajām personām. Varbūt pat galvenā.”
Izstāde “Gadsimta māksliniece. Birutai Baumanei 100” Jelgavas Ģederta Eliasa muzejā būs apskatāma līdz 24. jūlijam.
