“MuseumLV” raksta, ka Jurova pārstāv maģiskā reālisma virzienu, tāpēc glezno reālistiskus motīvus, un mākslinieci interesē metafiziskais un aiz ārējās formas slēptais lietu saturs. Viens no izstādes vēstījuma slāņiem ir rajona atmosfēras dokumentēšana un nepamatotu stereotipu noraidījums.
Nereti mākslinieces gleznu varoņi ir dzīvnieki – ar cilvēciskām īpašībām un pārdzīvojumiem apveltītas būtnes, kuri līdzīgi arhitektūrai tiek lietoti kā metaforas, laika un garīgās dimensijas simboli.
Jaunajā izstādē Inga Jurova ataino Maskavas forštates arhitektūru, šīs vides noskaņu, arī dzīvniekus, bet savā dziļākajā būtībā izstādes ir stāsts par cilvēkiem, par mūsu dzīves trauslumu, par mūsu sūtību šajā pasaulē, par likteni, par dzīvību un par nāvi.
Maskavas forštate izraudzīta tādēļ, ka māksliniece pati tur dzīvo un viņai šī vieta šķiet ļoti skaista un gleznieciska, kā viņa teic – tad katrs stūris tur esot tāds, ko var gleznot.
„Man ir maz tādu lietu, kas mani var ārkārtīgi ātri padarīt dusmīgu, bet viena no šīm lietām ir, ka cilvēki izplata nepamatotus stereotipus par Maskavas forštati. Jo tā absolūti sen vairs nav taisnība, ka tas ir kriminogēns rajons, un, otrkārt, tur tiešām ir skaisti. Ja viņiem nepatīk, lai viņi nenāk pie mums. Man tur patīk, tas ir īstenībā ļoti zaļš, ļoti kluss rajons. Tad, kad es tur pārvācos, es atceros – es agri modos no rīta tāpēc, ka putni dziedāja ļoti skaļi, jo es pārvācos no centra. Tas bija vasarā, tur bija ļoti daudz koku apkārt un zaļumu, un tie putni sāka dziedāt ap četriem no rīta, un dziedāja viņi ļoti skaļi,” stāsta gleznotāja.
Putni ir arī viens no tēliem jaunajās Ingas Jurovas gleznās, tāpat kā viņas melnbaltais kaķis Pablo un vēl citi dzīvnieki.
Izstāde izvietota trijās galerijas telpās, viena no tām ir „Sapņu siena”, kurā eksponētās gleznas atspoguļo mūsu sapņu vai iekšējo pasauli. To, par ko mēs domājam vai fantazējam, kad aiztaisām ciet reālās dzīves durvis.
Vienā no gleznām māksliniece izmantojusi iespaidus no kāda sava sapņa miegā. Gleznai ir īpatnēja, sirreāla, arī ļoti spēcīga noskaņa, tajā redzama māja, kurā dzīvo pati māksliniece, bet virs tās mākonim līdzīgs veidojums, ko autore sapnī sajutusi kā saprātīgu sistēmu, kurā ir gravitācija. Šajā sistēmā atradies īpatnējs dzeltens putniņš, un māksliniecei sapnī bijusi ārkārtīgi spēcīga vēlme, lai šis putniņš atlido pie viņas, un tad gleznā arī redzams šis brīdis, kā putniņš izraujas no sistēmas un lido jau ārpus tās, un viņš ir tik koši dzeltens, ka varbūt pat šajā sistēmā nemaz nav bijis iederīgs.
„Mani uz šīm gleznām pamudināja situācija, kas bija ar karu Ukrainā, teroraktiem un bēgļu krīzēm. Jo es sapratu to, ka mēs dzīvojam katrs savā mazā šūniņā un mūsu dzīvība ir ārkārtīgi trausla. Jebkurā brīdī var notikt kaut kas milzīgs, briesmīgs, un tad man radās tās bildes ar pienenēm, jo cilvēka dzīvība patiešām ir tik zūdoša, tik viegli to var aiznest pa vējam kā pienenes pūku. Lai cik tas dīvaini nebūtu, es šiem personāžiem atradu patvērumu Mazajā Kalna ielā. Es iedomājos, ka tā ir tāda vieta, kur visi, lai cik atšķirīgi viņi nebūtu, var dzīvot mierā saskaņā, jo es domāju, ka pasaulē arī tā situācija arī tāda, ka līdzpastāvēšana ir vienīgā iespēja; mēs nevaram iziet uz konfliktu, izceļot mūsu atšķirības, jo tad vienkārši laikam iestāsies pasaules gals,” klāsta Inga Jurova.
Trešā izstādes telpa vairāk veltīta Maskavas forštates arhitektūrai, tajā gleznām izraudzīts interesants eksponēšanas veids, gleznas nav piesaistītas pie sienas, bet slīpi karājas gaisā un it kā skatās uz apmeklētāju.
Gleznās iemūžinātas dažādas mājas, vairākas no kurām jau ir nojauktas, tāpat var redzēt, ar kādu mīlestību autore atainojusi to, kas citkārt tiek uzskatīts par trūkumu, proti, ka vienai mājai ir tik dažādi un atšķirīgi logi. Kā saka Inga Jurova – viņa saprot, ka tas liecina par kādu sociālu problēmu vai nabadzību, bet viņai kā gleznotājai tas šķiet ļoti interesanti, jo raisa iztēli par šo cilvēku atšķirīgajām pieredzēm un domām, kas aiz šiem logiem dzīvo.
