Izstādē skatāmie darbi atspoguļo mākslinieka daiļradei raksturīgo pieeju dabas tēlojumam – impresionismam tuvā manierē tvertus reālistiskus ainavu fragmentus, kuros meistarīgi panākta realitātes ilūzija triepieniem uzirdinātajā gleznas plaknē. Vinters ir pievērsies arī pilsētainavai, vienlīdz lielu nozīmi piešķirot kā Purvciema nomalēm, tā raksturīgiem Vecpilsētas skatiem, arhitektūras un pilsētvides tēlojumā stingri pieturoties pie realitātes.
Daba dažādās tās izpausmēs ir Edgara Vintera daiļrades centrālais tēls – dabas skati gleznoti sākumā akvareļa, vēlāk eļļas tehnikā. 1950. un 1960. gadu darbos ir likts uzsvars uz gadalaiku atainojumu dabā, pilsētas ainām un cikliem pie Daugavas. Mūža nogalē mākslinieks ir daudz gleznojis savās mājās un dārzā Purvciemā, par motīvu izvēloties arī ziedus vāzē. Edgars Vinters savos darbos ir izteiksmīgi parādījis gaismas spēles dienas gaitā un gadalaiku mijā, mākoņu daudzveidību dažādos laikapstākļos, krāsu svaigumu plaukstošā pavasarī, piesātinātos krāsu toņus vasarā, spilgtās rudens krāsas un skarbumu ziemas ainavā.
Edgars Vinters sākotnēji ir mācījies gleznot pie Voldemāra Irbes (1893–1944) un Hugo Kārļa Grotusa (1884–1951). 1940. gadā iestājies Latvijas Mākslas akadēmijā (LMA), Leo Svempa (1897–1975) vadītajā Klusās dabas nodaļā. Studiju laikā apmeklējis zīmēšanas kursus pie Jāņa Cielava (1890–1968), Augusta Annusa (1893–1984) un Kārļa Miesnieka (1887–1977), kā arī meistarklases pie profesora Jāņa Kugas (1878–1969). Jau studiju laikā gleznojis tikai plenērā un tikai uz kartona. Kara dēļ studijas LMA Vinters pārtrauca 1944. gadā. Vēlāk Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā Vinters ir apguvis pedagoģisko izglītību un līdz 1979. gadam strādājis par tēlotājmākslas un rasēšanas skolotāju, paralēli nodarbojoties ar glezniecību.
