Izstādē eksponētajos darbos atspoguļojas apbrīnojamā spēja abstraktā valodā runāt par dabas un pilsētas motīviem. Pati māksliniece saka: “Glezniecība cenšas izteikt cilvēka sarežģītākās jūtas un augstākos ideālus, tās izteiksmes līdzekļi pilnveidojas un pārveidojas, tomēr nemainās būtība”.
“Latviešu glezniecībā ir ļoti daudz domāts par krāsu saskaņošanu, jo viena krāsa jau nekas nav – tā varbūt ir skaista jebkurā gadījumā. Bet, ja saliek kopā divas vai trīs, vai septiņpadsmit – tā ir tā sajūta, un varbūt latviešiem ir, kā pie pelēkām debesīm dzīvojošiem, tāda iespēja,” pastāstīja māksliniece.
Viņa uzskata, ka arī abstrakcija ir nākusi no dabas, ka tai pamatā ir dabas struktūra, taču tā glezniecībā neattēlo ne priekšmetus, ne stāstus – abstrakcija attēlo kaut ko tādu, ko nevar pateikt ar vārdiem.
“Iedvesma ir tad, kad tu kaut ko gribi pateikt, un tad ir jāmeklē forma. Un tās formas manai sajūtai nav! Un tad tu staigā ar šo sajūtu, kamēr atrodi dabas noskaņu vai redzes fokusu, un tad atliek tikai salikt kopā. Man ir grūtāk gleznot no dabas nekā no savas sajūtas,” atzina Celmiņa.
Izstāde aplūkojama galerijā “Jēkabs” (Rīgā, Jēkaba ielā 28/28) no 6. līdz 8. augustam.