Asociatīvais, subjektīvais, savā ziņā arī stāstošais, mūžam it kā nepabeigtais, skičveidīgais zīmējuma raksturs ir tas, kas saista mākslinieci. Izstādes autore Ilze Egle pat atzīst, ka zīmēšana ir izvēlējusies viņu, nevis viņa – zīmēšanu.
Izstādē skatāmi darbi no diviem lielformāta zīmējumu cikliem. Pirmais no tiem – “Satikšanās” ietver deviņus tušas zīmējumus, kuros dažādās kustībās fiksētos fragmentāru tuvplānu plaukstu tēlojumos portretēti konkrēti cilvēki.
“Šie darbi ir kā sava veida dienasgrāmata, kuru es atveru skatītājam un ļauju ielūkoties manās attiecībās ar man tuviem un pazīstamiem cilvēkiem,” saka māksliniece.
Otrais no izstādē skatāmajiem cikliem – “Bērnības atmiņas” piesaka tēmu, ko māksliniece aizsākusi šajā pavasarī. Ļaujoties abstraktiem un brīviem štrihojumiem, zīmēšanas process kļūst par pašizpēti, kurā bērnības atmiņu sajūtas transformējas un detaļas ļauj nojaust pagātnes notikumus. Māksliniece tos meklē dziļi sevī, zīmējot tik ilgi līdz sajūtas kā toreiz bērnībā vēl pavisam maza būdama, zīmējot pie lielas vatmaņa lapas tupus uz grīdas.
Uzsākot ciklu “Bērnības atmiņas” Ilze Egle nolēmusi izaicināt sevi – zīmēt ar kreiso roku. Neveiklums, tiešums un naivums, kas piemīt darbiem, strādājot ar kreiso roku, māksliniecei palīdz piekļūt tuvāk dziļi noglabātajām atmiņām: “Gaišas nakts debesis, kurās var raudzīties bezgalīgi un laimes sajūta no tā, ka vecāki nesauc iekšā un neliek iet gulēt; milzīga pieneņu pļava ap tēta laukakmeņiem pirms tie pārtapuši skulptūrās; dzērveņu lasīšana purvā un bailes noslīkt purva akacī; smilgas, kas garākas par mani maziņu...”
Ilzes Egles personālizstāde “Zīmēt” galerijā "Istaba" skatāma līdz 15. jūlijam.
