Līga Purmale (1948) ir viena no izcilākajām mūsu gleznotājām, māksliniece ar savu individuālu stilu un reizē ļoti mainīga. Ar Līgas Purmales radošajiem meklējumiem un atradumiem sākas fotoreālisms mūsu mākslā, viņas glezniecība pietuvina vairāk realitātei nekā fotogrāfija. Līgas Purmales tēma ir daba – mūžīga un mainīga, netverama, pārejoša kā saullēkts, migla vai ēna, tomēr tas viss liek domāt, sajust lielo un mūžīgo.
Māksliniece lieliski gleznojusi dabas tuvplānus – magones ziedu, jāņogu ķekaru, gleznojusi figurālas kompozīcijas, kur dominē deja, kustība, kaislība. Gleznojusi pilsētu, skatlogus ar gaismu spēli un refleksijām tajos, neona ugunis, automašīnu lukturu izgaismotās ielas. Gleznojusi portretus, sev tuvos cilvēkus dažādās situācijās. Gleznojusi to, ko redz, to, ko nojauš, ko zina.
Līga Purmale ir kurzemniece, tā ir viņas bērnības zeme. Pirms trīs gadiem māksliniece tur atgriežas, tikai kokus, mežus, pļavas, debesis vēro vairs ne mazā divpadsmitgadīgā meitene, bet gleznotāja, kuras dabas uztvere, varētu pat teikt, attiecības ar dabu ir pavisam cita, kā kādreiz mazajam bērnam. Tagad viņai bija baisi no tā varenuma, no tā mūžīgā, kas ir viņas priekšā. Kā pirmatnējam cilvēkam no Altamiras alas, viņai bija „jāuzzīmē savs bizonis”, lai izpelnītos piederību dabai un atļauju tuvoties lielajam noslēpumam.
