“Tas tā dabīgi notiek, ir pagājis mazs mirklis, kopš Aijas nav mums blakus, formāli var svinēt viņas dzimšanas dienu. Mēs bez vienošanās esam ģimenē nolēmuši, ka dzimšanas diena ir svarīgāka par citām dienām. Svarīgi, ka cilvēks ir piedzimis, nevis, ka aizgājis,” Latvijas Radio raidījumā “Kultūras Rondo” atzīst māksliniece Ieva Jurjāne.
Atzīmējot mākslinieces Aijas Jurjānes 75 gadu dzimšanas dienu, "Galerijā Daugava" būs iespēja skatīt viņas darbus un reflektēt par mākslinieka iedvesmas avotiem. Ekspozīcija iecerēta kā liecība viņas atstātajam radošajam mantojumam un – redzamajam un arī ne tik viegli taustāmajam. Tam, kas turpina dzīvot ne tikai viņas atstātajos darbos, bet arī viņas bērnos, skolniekos, kolēģos un laikabiedros.
“Cilvēki varēs satikt Aiju Jurjāni viņas bildēs,” bilst Ieva Jurjāne.
“Mūsu lielākā vēlēšanas bija nepalikt kaut kādā veidā pagātnē, bet dzīvot tagadnē, bet vēl vairāk uz priekšu skatīt lietas, jo mamma nekad nav dzīvojusi pagātnes mokās, vienmēr ar sajūtu, ka kaut kas notiek rīt. Liela dzīves daļa Aija ir pagājusi Rozentāla skolā. Daudzi brīnišķīgi mākslinieki pie viņas ir mācījušies,” stāta Kristīne Jurjāne.
Aijas Jurjānes glezniecība liecina un apliecina vērtības, par kurām viņa iestājusies arī kā pedagogs, 40 gadus pasniedzot glezniecību un kompozīciju Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā.
"Visās mammas dzimšanas dienās vienmēr bijuši skolēni ar puķēm, personīgi un privāti kontakti bija mammai ar audzēkņiem skolas laikā," atzīst Kristīne Jurjāne.
Audzēkņi atminas Aiju Jurjāni kā stingru skolotāju.
"Viņa sāka ar sevi. Ja sevi savāc, tas neparādās tikai pedagoģijā, tas parādās personībā, atbildībā pret katru mirkli, kas jāpadara pēc iespējas kvalitatīvs. Laika ir maz, ja sāc patērēt bezjēdzīgi, neko nevari sasniegt. Protams, daudzi izteicieni Aijai bija paskarbi, tas ko skolēni citē, tas ir asprātīgi un tieši. Svarīga kvalitāte.
Kristīne Jurjāne bilst, ka svarīgi nebaidīties no tiešuma, jo dzīve nežēlos.
"Es gribētu vārdam "stingrums" piedāvāt sinonīmu – "prasīgums". Tas labāk raksturo," atzīst Pāvils Jurjāns. "Mums visiem ir dziļi iemācīta neākstīšanās ar paviršību. (..) Mamma noteikti atkārtoti norādījusi, ja kaut kas ir švaki izdarīts, viņa nekautrēsies nosaukt to par sūdu vai liks taisīt vēlreiz, pateikt, ka tas nav tavs līmenis. Jāatzīst, ka tas nav patīkami, bet
izaudzis liels, redzu, ka ceļš pie kvalitātes ved caur paškritiku. Ja tā nebūtu iemācīta, būtu grūti kaut ko sasniegt."
Raksturojot Aijas Jurjānes darbus, Ieva Jurjāne atzīst, ka šī būs pirmā iespēja ar distanci paskatīties uz mammas paveikto.
“Es to gaidu ar personīgu un trauslu sajūtu," bilst Ieva Jurjāne. “Strādājot glezniecībā un blakus darot citus darbus, arvien vairāk saprotu to sajūtu, cik grūti mammai bija tikt līdz gleznošanai, jo pedagoga darbs vien prasa milzīgu atdošanos. Un mūsu gana lielā un prasīgā ģimene.
Saprotu, ka tas, ko Aija ir uzgleznojusi, ir tas, ko viņa absolūti nevarēja neuzgleznot.”
Ieva Jurjāne vērtē, ka katrs darbs ir spēcīgs vēstījums un katrs pelnījis, lai pie bildes stāvētu ilgi, līdz saprastu, ko Aija Jurjāne ar to mums gribējusi pateikt.
“Glezniecības valoda neparasta, tajā ir liels prasīgums pret skatītāj krāsu redzi, prasīgums pret skatītāja zināšanām,” atzīst Ieva Jurjāne.
Aijas Jurjānes darbu izstāde “Jaunības avots” galerijā “Daugava” būs aplūkojama līdz 18. maijam. Tā savā ziņā ir ievads apjomīgam darbam, grāmatai par Aiju Jurjāni, kuru ģimene vēlas izdot rudenī.
