Laimas Bikšes gleznas ir stāsti. Māksliniece glezno lēni, vērību pievēršot detaļām, gleznas virsmai, kas reizēm atsedz audekla faktūru.
"Es dzīvoju tajā stāstā, kad es gleznoju, un reizēm es pat varētu uzrakstīt katrai gleznai apakšā kādu sacerējumu," saka māksliniece.
Māksliniece ilgu laiku vairījusies attēlot cilvēkus. Šī izstāde ir atšķirīga.
"Šoreiz man pirmo reizi izstādē cilvēciņi ir izauguši. Es ļoti ilgi pēc [Latvijas Mākslas] akadēmijas atteicos zīmēt cilvēkus vispār, un viņi bija tikai kā švīkas ar zīmuli, un tagad jūtu, kā viņi izaug lielāki, jau sprīdi gari cilvēciņi," atzīst Bikše.
Mākslinieka dzīvē pieredze un sajūtas slāņojas. Laima gleznojot ļauj būt sev pašai, neatsakoties no pārsteidzošām idejām un nebaidoties no jaunas pieredzes mēģinājumiem.
"Man pašai liekas, ka šī izstāde ir tāda konkrētāka ar vairāk konkrētiem tēliem, un krāsa ir tādas konkrētākas. Nesen atradu kādu darbiņu [tapušu uzreiz pēc akadēmijas beigšanas], viņš bija tāds mazliet plūstošāks un ne tik konkrēts," turpina māksliniece.
Laimas Bikšes izstādes “Sapņu dārznieka” darbus galerijā “Daugava” varēs aplūkot līdz 11.februārim.
