Jelgavnieks Valerijans Dadžāns (1932-2013) ir autodidakts, kurš blakus savam pedagoga darbam pašaizliedzīgi nodevās glezniecībai. Tā viņam bija „apsolītā zeme”, kur savas domas piesiet un kur sevi izteikt. Viņš gleznoja sev, izstādēs sāka piedalīties ar lielu pierunāšanu un piespiešanos.
Valerijana Dadžāna universitāte un Mākslas akadēmija bija dzīves ceļos satiktie mākslinieki Imants Blakenburgs, Kurts Fridrihsons, Jānis Pauļuks un grāmatas. Sācis ar reālistisku pasaules tēlojumu, ātri vien viņu piesaistīja modernā pasaules māksla, kuras atskaņas jūtamas viņa gleznās. Kaut arī kā personība viņš bija viengabalains, taču Valerijana Dadžāna stilu, personīgo rokrakstu definēt nav viegli: viņš paļaujas izjūtām, ko radis ikdienā, tēliem, kas uzausuši prātā, pārdomām, kas viņu radoši rosinājušas. Mākslinieks radīja pats savus likumus, tiem pakļāva arī gleznu kompozīciju. Viņš labprāt eksperimentēja ar krāsām, meklēja savdabīgas virsmas apdares, labprāt izmantoja audeklus, šņores un citus materiālus kolāžās faktūru dažādošanai un bagātināšanai. Liekas, viņš spēlējās ar krāsām, laukumiem, ritmiem, lai pilnīgāk un precīzāk izteiktu savu iedomu pasauli, kurā labprāt dzīvoja. Nereti Valerijans Dadžāns mēģināja ar tēliem atrast kādu filozofisku vai alegorisku vispārinājumu savām pārdomām par pasauli un mūsdienās notiekošo.
Dadžāns piedalies izstādēs no 1965. gada. Personālizstādes galerijā „Jāņa sēta”, Rīgā (1993), Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (1993, 2002), J. Čakstes muzejā „Auči” (2000, 2001, 2002), Štutgartē, Vācijā (1994), Nešvilas galerijā, ASV (2002). Piemiņas izstāde Ģ. Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā (2013).
