Kultūras ziņas

Startē izstādes „Skan II" otrais posms

Kultūras ziņas

Nīderlandes Jūgendstils Rīgā

Latviešu avangards caur mākslinieku paaudzēm

Gaismas pilī skatāma unikāla Latvijas avangarda izstāde

No 3.jūlija līdz 6.augustam Latvijas Nacionālajā bibliotēkā Rīgā būs skatāma izstāde "Vizionārās struktūras. No Johansona līdz Johansonam". Izstāde iezīmē spilgtu trajektoriju Latvijas avangarda mākslā 20. un 21.gadsimtā - ieskatu eksperimentālākajās un vizionārākajās parādībās un to vēsturiskajās pārmaiņās.

Izstādē satiekas septiņi Latvijas mākslinieki - Kārlis Johansons, Gustavs Klucis, Valdis Celms, Jānis Krievs, Artūrs Riņķis, Gints Gabrāns un Voldemārs Johansons, kuri pārstāv dažādas paaudzes un katrs ir spilgts sava laika mākslas novators. Caur dialogu starp dažādiem laika periodiem izstāde atsegs paralēles un savstarpējās sakarības mākslas darbos, kas katrs pieder citam laikmetam un citai ideoloģiskajai ērai.

Jaunajā Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, paveroties augšup un ieraugot skanošo plāksnīšu dizaina objektu, šķiet, ka tas ir tik organiski iekļaujas šajā ēkā, jo ir īpaši tai radīts Bet - nekā, tā esot nejaušība, atklāj mākslinieks Voldemārs Johansons, kuram ir vieglāk pastāstīt, kā šo telpisko kompozīciju uztaisījis, nevis to, kas tas patiesībā ir.

"Tā ir telpiska kompozīcija, kas ir gan laikā un ko pārstāv skaņa, gan telpā, ko pārstāv formas. Ideja ir ļoti organiska - es izvēlējos akmeni tā skaņas īpašību dēļ, atradu akmeni, kas ir ļoti skanīgs, tas ir ļoti blīvs granīts. No tā var izveidot samērā plānas plāksnes, kuras skan. Tas, ko mēs dzirdam, tas nav skaņas ieraksts, tā ir īsta skaņa, kas šajā brīdī rodas telpā no tā, ka šīs plāksnes tiek ieskandinātas," stāsta mākslinieks Voldemārs Johansons.

Agrīnāko paaudzi izstādē pārstāv leģendārākie un pasaulē zināmākie mākslinieki no Latvijas - Gustavs Klucis (1895-1938) un Kārlis Johansons (1890-1929), kuri 20.gados piederēja konstruktīvistu grupai Maskavā, radot mākslas darbus, kas šodien ir pasaules avangarda mākslas centrā. Abus māksliniekus interesēja eksperimenti un revolucionāras formas meklējumi. Izstādē pirmo reizi Latvijā būs skatāmas Kārļa Johansona telpiskās konstrukcijas - struktūras, kurās autors atklājis tā sauktos spriegumintegritātes principus - universāli pielietojamas konstruktīvas sistēmas, kas formulē potenciālas jauna veida ražošanas struktūras.

"Johansonam lielākais atklājums bija, ka var uztaisīt struktūru, un šī ir pirmā tāda veida struktūra, kas turas kopā tikai ar spriegumu, tie trīs stabiņi šeit nepieskaras viens otram. Vēlāk jau cilvēki ir sapratuši, ka dabā ir ļoti daudz tāda veida struktūru, piemēram, mūsu pašu āda - ja piespiež vienā vietā, viss kustās. Pat mugurkauls ir tā uzbūvēts," norāda Kārļa Johansona daiļrades pētnieks matemātiķis Juris Sils.

Konstruktīvistu mantojums un futūristiskās idejas jaunu aktualitāti ieguva 70.gados Valda Celma (1943), Jāņa Krieva (1942) un Artūra Riņķa (1942) darbos. Arī šos māksliniekus saistīja alternatīvas, ideālās telpas konstruēšana - viņi nāca klajā ar pārsteidzošiem priekšlikumiem dzīvojamai videi pilsētā, dabā un pat kosmosā, kas sevī koncentrēja laikmeta problemātiku un reizē novirzījās no reālās sociālās telpas. Izstādē redzami šo autoru veidotie kinētiskie objekti, vides instalācijas, vizionārie priekšlikumi un tā sauktā "gaismas glezniecība", kas saistāma gan ar aukstā kara modernizācijas idejām, gan ar kosmosa ēras romantiku.

"Man patīk konstruktīvas, interpretējamas un tēlainas lietas ar funkcionāli daudzveidīgu pielietojumu un kādu jēgu. Šeit jēga ir parādīt, ka šīs konstruktīvās uzbūves vai struktūras ir ļoti bagātas ar savām izmantošanas iespējām, ka var praktiski organizēt telpu un laiku. Es piedāvāju līdzību ar mūziku. Ir mūzika, kas vienkārši ataino to, ko redzi, bet ir mūzika, kas izsaka to, ko domā, jūti, un vēl ir viens līmenis - mūzika, kas parāda šo vienotību. Cilvēka domas, cilvēka esība un Visums. Mani interesē tieši iedziļināšanās un sasaiste - tas, ko mēs radām, ir vienlaikus Visuma inteliģences un harmonijas klātbūtne," norāda mākslinieks Valdis Celms.

Atminoties veco Rīgas Dzelzceļa stacijas noformējumu un pulksteni ar ņirbošo gaismas strēli, kas bija jaunums Latvijas Republikā un kam finansējums tika piešķirts arī par godu Maskavas olimpiskajām spēlēm, mākslinieks Jānis Krievs atklāj, ka tas radīts arī praktisku apsvērumu dēļ - skaitot sekundes.

"Tā bija ideja no nulles un nāca ar lielām grūtībām. Tas bija saistīts ar 1980.gada Maskavas olimpiādi. [Toreizējais kompartijas vadītājs Augusts] Voss tajā laikā cerēja, ka daudzi uz Maskavu brauks caur Rīgu un tālāk uz Maskavu, un viņš varēs parādīt, cik šeit viss ir lieliski. Mums izdevās pārliecināt, ka ir vajadzīga vizuāla laika informācija, lai viegli orientēties, jo, cilvēks ejot uz staciju un skatoties, nezina, vai tā minūte ir sākusies vai beigusies. Tas bija pilnīgi citos materiālos un tehnoloģijās, tas nav salīdzināms ar tām iespējām, ko var tagad ar datortehnoloģijām," saka Jānis Krievs.

Izstādes jaunāko mākslinieku - Ginta Gabrāna (1970) un Voldemāra Johansona (1980) - darbu centrā ir meklējumi, kas vairs netiecas kosmiskos mērogos, bet mikrorealitātēs. Eksponētie darbi radīti speciāli izstādei. Caur nejaušām, organiskām formām un sistēmiskām, ideālām struktūrām mākslinieki interpretē kompleksus redzamās un arī neredzamās realitātes procesus. Šajās struktūrās sintezējas enerģijas kustība un iztēles telpa, atsedzot jaunas vizionārās pasaules.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Vairāk

Vairāk

Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt