“Divu metriku polemika” ir telpiska, laikā izvērsta un skaniska horeogrāfija, kuras centrā atrodas liela iekārta skulptūra, kas atvasināta no latviešu un lietuviešu tradicionālajiem puzuriem – no salmiem veidotiem kustīgiem objektiem, kas tradicionāli sastāv no dubultpiramīdas, kas rotē ap savu asi. “IevaKrish” puzura versija atšķiras no tradicionālās. “Instalācijas centrā esošais puzuris ir veidots tehnikā, ko biežāk esam redzējuši Lietuvā, kur puzurus mēdz dēvēt par debesu dārziem (“dangaus sodai”). “Debesu dārzs” kā ideālās telpas projekcija jeb ģeometriskas kārtības piešķiršana tukšumam. Mūsu ideālās telpas projekcija ir mazliet skarba: tā veidota no metāla, nevis salmiem, un vidū pāršķelta pušu, veidojot divas autonomi rotējošas daļas, kas brīžiem tiecas būt polemiskas. Mēs aicinām instalācijā uzkavēties un, vērojot organizētā tukšuma (tā ēnu) saspēli, sapņot ritošās Daugavas fonā!” stāsta mākslinieki. Mākslas darbs arī turpmāk paliks "IevaKrish" īpašumā, taču būs pieejams apskatei ikvienam LNB apmeklētājam – par Gaismas pili dēvētās Latvijas Nacionālās bibliotēkas 2. stāva atpūtas zonā ar skatu uz Daugavu.
“IevaKrish” instalācija ietver atsauci uz serbu vēsturnieka un rakstnieka Milorada Paviča (Milorad Pavič) grāmatā “Otrais ķermenis” ietverto domu: “Tā Visums tika radīts: laiks pārgrieza mūžību. Tas izveidoja divas mūžības no vienas – pagātni un nākotni.” Instalācijas audio elements, ko, papildinot autoru konceptu, radījis komponists Jēkabs Nīmanis, ir kā pavadījums puzura divām daļām, vienu no tām veidojot kā konstantu ambientu skaņu ainavu – tukšuma skaņu, bet otru – daudz nepastāvīgāku un mainīgu.
Par “IevaKrish”
Apvienības "IevaKrish" (Krišjānis Sants un Ieva Gaurilčikaite-Sants) radošā prakse raksturojama kā laikmetīgās horeogrāfijas un scenogrāfijas hibrīdforma. Abus interesē komunikācija ar apmeklētāju. Katru reizi tās pētījumi manifestējas neparastu mediju un formu izmantojumā. Telpa abu darbos vienlaikus top un gaist, tā radot scenogrāfisku paradoksu. Daudzslāņainie dueta darbi ietver gan tiešas, vadītas pieredzes individuāliem apmeklētājiem, gan izvērstus interaktīvus notikumus lielākām skatītāju grupām, ietverot deju, horeografētu skaņu, kolektīvas masāžas, ēšanu, malkas skaldīšanu un elpošanas vingrinājumus. “Mūs interesē tādu darbu radīšana, kas abiem, izpildītājiem un apmeklētājiem, sniedz ja ne vienādus, tad līdzīgus pieredzes punktus. It kā skatītāji atrastos ūdenī līdzās izpildītājiem, bet nesamērcētos,” skaidro duets. Izrādes un instalācijas: “Tuvumā tukšums”, “Lauka pētījumi” (Cēsis, 2021), “Sansusī” (Aknīste, Latvija, 2019); “Satikt”, “Laiks dejot” (Rīga, 2021), Valmieras vasaras teātra festivāls (Valmiera, 2020); “Labrys”, “SPOT” (Viļņa, 2020), “Spectaculare” (Prāga, Čehija, 2020), “Tanzmainz” (Mainca, Vācija, 2020), “Survival Kit” 10.1 (Rīga, Latvija, 2019), “Laiks dejot” (Rīga, 2019); “Infade”, Latvijas dejas platforma (Rīga, Latvija, 2018); “Gotca”, “Are You Kid-ing” (Fāluna, Zviedrija, 2018).
Par RIBOCA
Rīgas Starptautiskā laikmetīgās mākslas biennāle (RIBOCA) ir liela mēroga mākslas notikums, kas kopš 2018. gada reizi divos gados pulcē Rīgā māksliniekus no Baltijas reģiona un visas pasaules. Katram biennāles laidienam ir cits galvenais kurators, kurš/kura/kuri strādā ciešā sadarbībā ar 50–100 māksliniekiem. RIBOCA pārveido pilsētu par dažādu notikumu epicentru, kur var risināt būtiskus jautājumus, dalīties idejās un eksperimentēt ar mākslinieciskām formām, pievēršot Rīgai nacionālu un starptautiska mēroga uzmanību. Biennāle tapusi kā kritiska platforma mākslinieciskiem eksperimentiem un zināšanām, kā arī sadarbības veicināšanai atsevišķu indivīdu, vietējo un reģionālo mākslas institūciju starpā. Tā ir kā vidutājs sociālo, politisko un ekonomisko jautājumu skatīšanai caur mākslas prizmu.
