Šī gada literatūras pērle – romāns “Kalendārs mani sauc” – ir stāsts par jaunu vīrieti Oskaru ar grūti definējamu garīgās veselības stāvokli. Viņš piefiksē savas ikdienas gaitas un eksistenciālās pārdomas un zina no galvas visu kalendāru. Talsu fotogrāfs Uldis Balga stāsta, ka ideja par cianotipijām viņam radusies, lasot šo, viņaprāt, ģeniālo darbu.
"Tik daudz vizuālo tēlu tai grāmatā. Tur ir lietas pieminētas un situācijas. Un es – cilvēks, kas darbojas ar tādām vizuālām lietām, iztēlojos uzreiz, kā tas būtu," saka fotogrāfs.
Savu ideju Uldis Balga nosaucis par “hepeningu”. Ik vakaru viņš sēž baltā, pavisam nelielā telpā, kurā ieskatīties var caur lieliem logiem, un lasa grāmatu. Un izraksta interesantas lietas. Šonedēļ, viesojoties pie mākslinieka, viņam ir paprāva čupiņa ar niansēm, ko viņš plāno tuvākajā laikā iemūžināt.
"“Pirmais sniegs pa logu”, “šļūkt no kalna uz somas”, “milzīgs sniegavīrs”, “laternas jau dega”. Nu, un tādā garā. Katrs var būt temats fotogrāfijai. Tagad, piemēram, es palasīju uz priekšu par Ziemassvētkiem. Tagad man jāmeklē, kur ir gumijkoks. Jo, ja tu atceries, tad viņiem, Oskaram ar mammu mājās, tā eglīte bija gumijkoks. Jāmēģina atrast. Tad var izpušķot un uzbildēt," stāsta Uldis Balga.
Radošajā telpā skan vai nu Kalendāra mīļākā grupa "ABBA" vai paša fotogrāfa iecienītās plates. Un mūzikas fonā viņš veido attēlus.
"Bet ne tādu parastu attēlu, ne krāsainu un arī ne melnbaltu attēlu, bet zilu attēlu kā sapni," uzsver fotogrāfs.
Tā gala procesu raksturo fotogrāfs Uldis Balga, kurš skaidro, ka cianotipija ir atklāta 1840. gadā kā pirmā dokumentu pavairošanas metode.
"Pavairoja rasējumus arhitekti un tā tālāk. Tad aizmirsa, un tad atkal viņa ir celta pie fotogrāfiem gaismā, jo to var labi realizēt tad, kad ir digitālās tehnoloģijas pa starpu," skaidro Balga.
Ielūkoties improvizētajā foto laboratorijā var ienākt tikai pa vienam. Pārējie var vērot pa logu, un process ir patiešām interesants. Sākotnēji uz akvareļu papīra, kas ir ūdens izturīgs, ar otiņu Uldis Balga uzklāj gaismas jūtīgo slāni.
"Tad nožūst un uz šī slāņa liek bildes negatīvu. Un šajā cianotipijā tas gaismas jutīgais slānis ir jutīgs tikai pret ultravioleto gaismu, tāpēc ar viņu mierīgi var strādāt gaišā telpā. Bet tad vajag ultravioleto staru lampu, ar ko iegaismot to attēlu. Ja strādā vasarā, kad ir daudz saulesgaismas, tad var iet ārā saulē to iegaismošanu darīt," atklāj fotogrāfs.
Pēc noteikta laika fotogrāfs ieliek papīru tekošā ūdenī, un attēls sāk iegūt zilo krāsu. Uldis Balga skaidro, ka tas ir Prūsijas zilā krāsa. Un noslēgumā to padara vēl košāku ūdeņraža peroksīda vannā. Uldis Balga aicina ikvienu, kurš grāmatu lasījis, iesaistīties citātu izvēlē. Atsūtīt tos viņam, norādot konkrētu lapaspusi, lai fotogrāfs var iejusties epizodē un to iemūžināt. Pagaidām to izdarījuši vien divi cilvēki.
"Bet man jau viņu trūkums nav, to citātu. Vienkārši šķita, ka tas varētu būt lasītājiem interesanti, ka viņš pats ir atradis, un pēc viņa atrastā iztaisa bildi, un viņš to bildi kaut kādā veidā varētu iegūt," saka Balga.
Grāmata vēl interesantāka ir tiem, kuri pazīst Talsus, jo ļoti viegli vizualizēt vietas, pa kurām ik dienu staigā Kalendārs. Taču romāns ir fantāzija, tāpēc iemūžināt dažas vietas ir izaicinājums.
"Es esmu absolūti vieglprātīgi un vaļsirdīgi rīkojies gan ar vietām, gan ar lietām, gan ar cilvēkiem un notikumiem, tos mudžinot kopā, kā man tajā brīdī ienāk prātā, tāpēc to visu kaut kā mēģināt atšifrēt un atpiņķerēt, manuprāt, nemaz nav tādas vajadzības, jo es nemaz pats to īsti nevarētu," bilst rakstnieks Andris Kalnozols.
Uldis Balga uzskata, ka romānā minētās vietas var kļūt par tūrisma maršrutu. Tikmēr romāns ne tikai pārtop cianotipijās, bet tas tiks ekranizēts arī režisora Jura Poškus filmā, un nākamgad Valmieras Drāmas teātrī būs izrāde Mārtiņa Eihes režijā.
