Sadaļas Sadaļas

Kultūras rondo

"Saucēju" pieredze, ieskaņojot izdevumu "Dabā"

Kultūras rondo

Kopā ar Virdžīniju un Jāni Lejiņiem šifrējam romānu “Straupes pilskungi”

Fon Stricka villā skatāms Jāņa Deinata 60 gadu jubilejas noformējums "Blaknes"

Fotogrāfs Jānis Deinats: Man kameras priekšā nav nesvarīgu lietu

Fotogrāfam Jānim Deinatam pagrieziena punkts profesionālajā ceļā parādījās 2013. gadā, kad viņš saprata, ka nekad nesaņems tādu pasūtījumu, kādu patiešām no visas sirds vēlētos veikt. Tādējādi pašam bija jākļūst par pasūtītāju sev. Deinata fotokameras objektīva priekšā nav mazsvarīgu lietu. Uzņemto fotogrāfiju vērti viņš ļauj izšķirt laikam, un galu galā aicina šo mediju, ko esam iepazinuši vien salīdzinoši nesen, neuztvert pārāk nopietni. Atzīmējot savas dzīves sešdesmito gadskārtu, Jānis Deinats mums dāvā izstādi "Blaknes"

Fon Stricka villā valda ilgi nepieredzēta rosība: uz terases tiek plānoti nākamie kultūras un izklaides pasākumi, zālē ģitārists Matīss Čudars ar saviem biedriem mēģina Imanta Kalniņa dziesmas, kāds grāvējas pa dzērienu noliktavu un visam pa vidu vai arī tieši otrādi – virsvadībā – ir Jāņa Deinata fotogrāfijas, kas izkārtotas viņa sešdesmit gadu dzimšanas dienas noformējumā ar nosaukumu "Blaknes".

Šī nav izstāde klasiskā izpratnē. Drīzāk tā ir spēle ar telpu un vērotāja iekšējām sajūtām. Mierīgā, nosvērtā villas atmosfēra tiek padrebināta, par laimi – tikai ideju līmenī. To Deinats paveic ar savu asredzīgo pieeju apkārt notiekošajam, parādot dzīvi ļoti plaša spektra toņos, neizlaižot arī pa kādam uz sētas uzšņāptam lamuvārdam. 

Stāstījumu par izstādi Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" iesāk jubilārs. Drīz vien sarunas fokuss pārvirzās uz fotogrāfiju kā tādu. 

Jānis Deinats: Par ko tas ir? Tas ir par izvēlēm. Visu mūžu, pat no rīta pieceļoties, mums visu laiku ir jāizvēlas. Ne vienmēr visas izvēles beigu beigās ir labas. [..]

Toms Treibergs: Tu saki, ka lielu daļu savu fotogrāfiju neredzēsi tādā veidā, kā tām būtu jābūt, – tas nozīmē reprodukciju, izstādi. Vai vari pastāstīt par šo aspektu? 

Tas ir tikai normāli.

Vai jūs, cilvēki, kuri fotografējat ar mobilajiem telefoniem, kādreiz redzēsiet savas bildes kā taustāmu lietu, kā lietu, kuru var fiziski nodot? Vai jūs, piemēram, nodosiet savu telefonu pinkodus mazmazbērniem?

Stingri šaubos. Līdz ar to es varu garantēt, ka lielākā daļa fotogrāfiju, kas tiek uzņemtas ar mobilajiem telefoniem, aizies vēstures nebūtībā tikai tāpēc, ka neviens par to nerūpēsies. Bet tas arī nav nekas ārkārtējs. Miljoniem gadu cilvēki nefotografēja un mierīgi varēja iztikt bez tā. 

Nevajag pārspīlēt šī medija nozīmīgumu. Mēs nemaz nezinām, kāda būs vizuālā nodarbe pēc piecdesmit gadiem. Mēs spriežam tikai no šodienas aspekta. Tas tāpat kā pirms divsimt gadiem neviens neiedomājās, ka stāvēs man šeit ar mikrofonu priekšā un runāto dzirdēs citi cilvēki.  

Runājot par to pašu nelaimīgo “Facebook” – viņi cilvēkiem piedāvā veidot tādus bilžu katalogus, kurus var izdrukāt. Acīmredzot viņi nojauš, ka vēl arvien cilvēkiem vajag to satveramo atmiņu. 

Tas ir klasisks foto bizness. Jūs tikai fotografējiet, teica “Kodak”, un mēs izdarīsim pārējo. 

Tava izglītība sākotnēji bija saistīta ar aktiermākslu – Konservatorijā absolvēji dramatiskā teātra aktieru kursu. Vai esi izmantojis “aktiera pieeju”, satiekoties ar tādiem cilvēkiem, kurus varbūt nemaz negribi fotografēt? Varbūt tu to nedaudz uztaisi par tādu situāciju, kurā labprāt  viņus fotogrāfē, un par to vairs nedomā? Varbūt tu redzi to kā dramaturģisku materiālu? 

Es atbildēšu kā lugā. Ja tu atceries, bija tāda luga “Cilvēks ar šauteni” par revolūciju 1917. gadā. Konservatorijā mācoties, man tā bija jālasa. Dīvainā kārtā esmu lasījis vismaz trīs šīs lugas versijas – studiju laikā gāju uz bibliotēku un man katru reizi nejaušības pēc iedeva citu eksemplāru. Pirmajā variantā darbojās gan Ļeņins, gan Trockis, gan Staļins. Otrajā variantā Trocka vairs nebija. Bija tikai Ļeņins un Staļins. Staļinam bija ļoti gari runu palagi, bet Ļeņins vienmēr teica: “Jā, biedri Staļin!” Savukārt trešajā versijā nebija ne Trocka, ne Staļina. Visu darīja Ļeņins. 

[Tāpat arī mums] – tu šo visu garo runu teici un es varēju tikai piekrist: “Jā, Tom!” 

Atgriežamies pie tēmas par fotogrāfijas patieso realizāciju tikai tad, kad tā ir izdrukāta autora iecerētajā izmērā. Vai jāsecina, ka digitālās pasaules vizuālais novienādojums, kurā miljardiem attēlu savietojas uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmos formāta izmēros, ir mums palīdzējis “aizmirst” fotogrāfiju kā notikumu? 

Tas ir izdomāts. Tas vienkārši ir klasiskais formāts – rokā paņemams [attēls]. Mūsdienās dabiskais veids ir ciparu formāts.

Nav tā, ka ciparu formāts ir vienīgais formāts mediju saglabāšanai. Tas ir šī brīža aktuālākais formāts. Kāds formāts būs tālāk – to mēs nezinām. 

Domāju, ka muzejiskā problēma ir tā, ka viss tagad tiek digitalizēts it kā vēsturei, bet pēc piecdesmit gadiem šie formāti, nesēji būs citādāki. Ko tad darīs? Līdzekļi tiek ieguldīti nosacīti nekam. Beigu beigās, pēc man pieejamās informācijas, pēc sešiem miljoniem gadu šeit būs okeāns. 

Tas jau labi, ka okeāns. 

Jā, un tas viss, kas krāts un krāts, pazudīs. Mēs atgriezīsimies pie tā, ka tas viss ir pazudība. 

Viss, ar ko mēs nodarbojamies, patiesībā ir mūsu dzīves piepildīšana. Tas ir tas svarīgākais. Mūsu tuvākie radinieki, draugi, vecāki, bērni – šis areāls, ko ar domas stiepienu varam aptvert, ir tas, kam mēs dzīvojam. Tālāk…

Tev karstie punkti nekad nav bijis kā motīvs? Zinu, ka esi dienējis Uzbekijā, bet tas tev nav bijis formāts, vai ne?

Zini, viskarstākais punkts, ko esmu fotografējis, bija 1991. gads, kad Domā laukumā bija bruņutransportieri. Es fotografēju, kā šiem cilvēkiem tur dod lasīt avīzi “Diena” krievu valodā. Redz, tā jau atkal ir vēsture. I karavīri tur bija, i avīze “Diena” krievu valodā tur bija. Cik tas viss ir mainījies! Bet tas nenozīmē, ka tas tikpat nejauši nevar atkārtoties kādā citā formātā.

Vēsture māca, ka lietas atkārtojas, bet mainās formāti. Ja ieskatās pēc būtības, gan cilvēciskās attiecības, gan varas pārstāvju izdarības ir līdzīgas, tikai mainās ieroču formas. 

Vai projektu ar "caurspīdīgo cilvēku" portretiem, ko iesāki pandēmijas periodā, domā arī apkopot? Vai tu esi tam paredzējis vietu savā arhīvā? 

Arhīvā tas jau ir.

Vai kādreiz uznāk sajūta, ka jādzēš laukā? 

Dzēst? Pasarg dievs kaut ko dzēst! Lai ar to nodarbojas laiks.

Laiks izšķiros, kas bija labi, vērtīgi. Vērtības jau katrā reizē, katrā gadu desmitā ir citādākas. 

Redzi, mums [tagad] vērtība ir vienkārši satikties. Iedomājies, vai pirms pieciem gadiem teiktu, ka tā ir ārkārtīga vērība, ka mēs vienkārši varam viens otram paspiest roku? 

Neviens tā droši vien neteiktu. Bet es saprotu tavu domu. 

Nu lūk! Lai bildes stāv. Bildēm vienkārši ir jābūt kaut kur. 

Vai tev reizēm ir tā, ka vispirms ieraugi kādu ainu, kompozīciju vai salikumu un tad tu pēkšņi atceries kaut kādu melodiju, kas šķietami it kā saskan ar redzamo? Vai arī mūzika tev nav tik tuva sirdij? 

Mūzika man iekšēji ieskanas – es nodziedu kādu triviālu pantiņu no tā dziesmu repertuāra, ko pārzinu. Bet vispār es nedziedu. Man trīs gadus vokālā pedagoģe bija Irēna Donava. Viņa teica, ka zina tikai vienu sliktāku gadījumu par mani.

Vai tev kādreiz ir gribējies uzrakstīt vārdos to, ko esi nofotografējis? 

Nē.

Verbālā izteiksme mani nesaista.

Vienu reizi esmu žurnālam kaut ko uzrakstījis tādā formā kā Andrejs Šavrejs raksta, bet to es darīju pagājušā gadsimta 90. gados. 

Vai kādreiz esi sevi piefiksējis tādā stāvoklī, kad mirkļa tvērums licis ļoti saspringt? Sapiera darbs droši vien būt pārāk dramatisks salīdzinājums. 

Es drīzāk teiktu, ka tas, ar ko nodarbojos, ir koncentrēšanās.

Kad fotografēju, es vienmēr koncentrējos. Man nav nesvarīgu lietu kameras priekšā. Es tās organizēju, neietekmējot ar savu pieskaršanos.

Piemēram, gleznotājam vienā rokā ir ota, bet otrā – krāsu palete, un krāsas uz audekla viņš organizē saskaņā ar savām iecerēm. Beigu beigās cilvēks tur atpazīst kaut ko. Savukārt man šī palete ir absolūti viss, kas atrodas apkārt man, un es organizēju to tā, kā man šķiet tam vajadzētu izskatīties manis veidotā attēlā. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt