Kultūras rondo

Par Georga Zimmela eseju izlasi "Pilsēta un sieviete" stāsta Igors Šuvajevs

Kultūras rondo

Dokumentalitāte - Latvijas ekrāna redzējumi "Lielajā Kristapā"

Laikmetīgās mākslas procesi Atmodas laikā. Aivara Liepiņa Arņa Balčus redzējums

Fotogrāfija – laika lieciniece. Laikmetīgās mākslas procesi Atmodas laikā

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 1 gada.

Ekspozīcijā "Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991", kas skatāma Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, fotogrāfija ir līdzvērtīgs medijs glezniecībai, grafikai un instalācijām. Par Atmodas laika tvērumu attēlos un to, kādos veidos fotogrāfija parādās izstādē, stāsta divu dažādu paaudžu fotogrāfi – Aivars Liepiņš un Arnis Balčus.

"Es esmu fotografētājs. Joprojām nespēju sevi saukt par fotogrāfu, jo fotogrāfs – tā ir ļoti cienījamam profesija. Manā uztverē es vēl neesmu izaudzis līdz šim cienījamam nosaukumam," tā Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" sevi pieteic Aivars Liepiņš. Arī viņa radošais devums skatāms izstādē "Mūra nojaukšana". 

Būt klāt un darīt. Atmodas laiks fotogrāfijās 

Ekspozīcijā, kas vēsta par Latvijas laikmetīgās mākslas procesiem sociālpolitisko pārmaiņu laikā, skatāma Aivara Liepiņa tvertā Ļeņina pieminekļa demotāža Rīgā 1991. gada augustā.  "Tas ir brīdis, kad mūsu ļaudis ir atsvabinājuši viņa kājas no postamenta un viņš brīvā lidojumā tiek nogādāts tādā zārciņā [..]. Es atrodos kravas automašīnas kravas kastē un tā man tiešām atgādina lielu, lielu zārku, kur tas līķītis tagad tiks noguldīts un aizvests," fotogrāfijā redzamo komentē autors. 

Gaidot šo brīdi pagāja visa nakts. "Es tur ierados drīz pēc televīzijas "Panorāmas", kurā dzirdēju, ka turpinās pieminekļa demontāža. Tajā mirklī es paķēru foto somu un skrēju," atceras meistars. "Izrādījās, ka tas notiks vēl visu nakti. Es biju aizskrējis plānā vasaras krekliņā no viesībām. Tajā naktī bija kādi divpadsmit trīspadsmit grādi, biju pārsalis līdz vājprātam."

No visa, kas Ļeņina pieminekļa demotāžas reizē iemūžināts, varētu izveidot veselu izstādi, spriež Aivars Liepiņš: "Visizteiksmīgākais [skats] bija tajā brīdī, kad piemineklis atrāvās no postamenta. Ja šeit viņš ir jau tādā guļus stāvoklī, tad tajā brīdī Ļeņins vēl bija stāvus, viņš griezās ap savu asi. Brīdī, kad es fotografēju, man likās, ka tas ir tik lēni kā palēninātajā filmā. Tajā laikā jau nebija automātikas jeb motoru, kas taisa desmit divdesmit vai pat trīsdesmit kadrus sekundē; bija jāuzvelk un jānospiež. Un vienalga tas skats bija tāds, ka viņš griezās un tā paceltā roka... Bija sajūta, ka viņš atvadās. Neviens nezināja, cik piemineklis ir smags un vai tas nenotrūks tajās trosēs. 

Piemineklis ar vēzienu nāca uz automašīnu man virsū. Ļaudis ieraudzīja, ka kravas kastē stāvu es un cītīgi fotografēju. Es domāju, ka viņi krietni iesvīda. 

Bet es tāds mazs, veikls... Es jau biju apmēram izrēķinājis pieminekļa vēziena ātrumu un zināju, ka paspēšu izlekt ārā." 

Kā iespējis ar fotokameru būt tik svarīgos Atmodas notikumos? "Kā tas darbojas, es nezinu. Tu vienkārši esi tajā vietā un dari. Tāpat kā es biju Saeimā tieši tajā brīdī, kad dzirdu sarunu kontekstu, ka notiek šaušana pie Vecmīlgrāvja tilta," stāsta Liepiņš. Kopā ar somu fotogrāfu viņš steidzīgi devies turp, bet omons jau bija prom. 

Atzīmējot, pieminot Atmodas laika notikumus, Liepiņam joprojām prasa, vai nav paglabāta vēl kāda līdz šim neredzēta liecība. "Cik es paspēju, tik ir. Vairāk pa šiem gadiem es neko neesmu pieražojis klāt," vaicātājiem šādās reizēs atbild meistars. Salīdzinājumā ar fotoamatieriem (viņu veikumu Liepiņš augstu vērtē) profesionāli fotogrāfi tolaik nevarēja visu laiku atrasties notikumu virpulī, jo materiāls bija jāattīsta un jānodod avīzei. 

"Tas bija ļoti intensīvs laiks, ko es nepavadīju mājās ar ģimeni. Mans jaunākais dēls piedzima starp janvāra un augusta barikādēm. Līdz ar to – ko es esmu palaidis garām jeb nodarījis savai ģimenei, tāpēc, ka es viss biju nodevies Atmodas procesiem un savam darbam... Bet to tu sāc saprast vēlāk, kad esi kaut kādu vecumu sasniedzis," saka Liepiņš.  

Lielo notikumu un mazo detaļu tvērumi  

Taujāts, vai viņam ir kāda saistība ar ekspozīcijā "Mūra nojaukšana" izcelto laikposmu, Arnis Balčus pastāsta, ka tad vēl bija bērns un tikai iesācis fotografēt: "Tie ir mani pirmie soļi. Protams, man ir pilnīgi cits skatījums nekā šeit [izstādē] redzamajās fotogrāfijās, jo man tajā laikā neinteresēja politiskie procesi un es arī vispār nezināju, kas ir māksla. Es fotografēju mammu, ielas, kaut ko tādu." 

Kā ekspozīcijas apmeklētājs Balčus atzīmē, ka ir aplūkots ļoti nozīmīgs posms Latvijas vēsturē un viņam ir interesanti pētīt, kā izstādē parādās fotogrāfija: "Ļoti labs būtu jautājums, kā šī izstāde izskatītos bez fotogrāfijas? Man liekas, ka 

fotogrāfija ir tas medijs vai tie darbi, kas šeit piedod sociālpolitisko kontekstu. Bez fotogrāfijas būtu daudz sarežģītāk nolasīt laikmetu, to, ka vispār kaut kas notikās, jo diezgan daudzi darbi ir pietiekoši abstrakti, arī mierīgi, reizēm pat ezotēriski

un nevarētu teikt, ka tajos tik ļoti nolasās laikposms. Savā ziņā var teikt, ka šajā izstādē, tāpat kā citās lielās izstādēs, kur ir mēģināts parādīt dažādus medijus, fotogrāfija parādās divos veidos: pirmais ir tas, ka mēs redzam fotogrāfiju kā laikmeta liecinieci – šajā gadījumā fotogrāfi ir bijuši klāt lielos notikumos (Baltijas ceļš, barikādes un citi); [otrais] – fotogrāfija ir bijis kā palīglīdzeklis lielo mākslinieku darbu dokumentēšanā [..]. Tas trešais, kas vienmēr ir mazāk, ir tas, kur mēs varam runāt par autorfotogrāfiju. Šie darbi norāda uz to, ka interesanti ir ne tikai tie lielie notikumi – piemēram, tu esi bijis klāt notikumā, kur ir griezta sarkanā lentīte vai bijusi demonstrācija –, bet kaut kādi mazie dzīves notikumi, nianses pilsētvidē – kā izstājās veikali, benzīntanki, kā izsmēķi nomesti un tā tālāk. Citreiz, kad atskatāmies vēsturē, šīs fotogrāfijas mums liekas interesantas, nostalģiskas, sentimentālas."

Pozitīvi ir tas, ka "Mūra nojaukšana" ir izstāde, kurā fotogrāfija nav iebāzta tumšākajā kaktā vai ielikta starp "lielajiem darbiem", teic Arnis Balčus: 

"Tas ir veids, kā mēs pasākām, ka fotogrāfija ir līdzvērtīgs medijs un tā nav ar neko sliktāka par gleznu, instalāciju vai video."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti