Ar sava novadnieka mākslinieka Jaņa Rozentāla diplomdarbu “No baznīcas” saldenieki lepojas. Tajā ir apstādināts mirklis, kad cilvēki pēc dievkalpojuma dodas mājās no Saldus Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskās baznīcas. Ne reizi vien saldenieki šo gleznu atdzīvinājuši ar šodienas cilvēkiem, bet pirms pieciem gadiem radusies ideja veidot ko paliekošāku – vairākus gleznas personāžus atveidot bronzas skulptūrās. Lai īstenotu ieceri, finansējums meklēts ne tikai skulptūru izgatavošanai, bet arī to apkārtnes labiekārtošanai.
Saldus novada būvvaldes vadītāja, galvenā arhitekte Ingrīda Andersone skaidro: “Lai šīs skulptūras varētu novietot, bija nepieciešams pārbūvēt kāpnes, izveidot skulptūru stiprinājumus, uzradusies ir arī koka arka, lai padarītu šo fonu autentiskāku, kā redzams gleznā.”
Gleznā darbojas ap 40 personu, bet tās priekšplānā ir kāds vecāks pāris. Tajā Janis Rozentāls ir atveidojis savus vecākus – Miķeli un Lavīzi.
No darba izvēlēti septiņi tēli, kas atspoguļo dažādas sabiedrības grupas. To autors tēlnieks Sandis Aispurs atzīst, ka darbs pie tām prasījis vairāk nekā gadu. Lai atveidotu tālākā plānā gleznotos, viņš izmantojis modeļus, savukārt tuvplāni izgleznoti tik skaidri, ka galvenais uzdevums bijis tos makslimāli precīzi pārnest bronzā. Lai pētītu apģērbu kritumu un krokas, tēlnieks veidojis pat fotosesijas.
“Liels darbs – arī tas, ka priekšā stāv viens no Latvijas dižgariem, kas arī prasa lielu iedziļināšanos, tas nav vienkārši kaut ko savu darīt, tev jārespektē arī to, ko viņš ir darījis,” atzīmē Sandis Aispurs.
Projekts īstenots ar uzņēmēju atbalstu – viens no viņiem ir Saldus novada uzņēmējs Argods Lūsiņš, otrs – fonda “Mākslai vajag telpu” valdes priekšsēdētājs Jānis Zuzāns.
“Man liekas, ka te ir trīs lieli labumi – pirmais labums Saldus pilsētai, ka viņa ir ieguvusi brīnišķīgu mākslas objektu kā tūrisma pievilināšanas objektu, otrais – mēs esam pacēluši jaunā atpazīstamības līmenī Rozentāla darbu “No baznīcas”, trešais – tas ir runa par mākslu, par mākslas objektu publiskā telpā,” norāda Zuzāns.
Skulptūras liek piestāt arī ne vienam vien garāmgājējam un tās aplūkot. Saldeniece Aija Šēfere šai baznīcā gan kristīta, gan te kalpo. Viņa savas sajūtas par jaunajām skulptūrām raksturo, sakot: “Divējādi, man jau liekas, ka tā nav mūsu ideja, ziedojuši cilvēki, kas nebija Saldum labvēlīgi kā kristiešiem, kas uzturēja spēļu zāles, un patiesībā jau skaisti, varbūt piesaistīs pilsētai, darbi skaisti kā gleznā.”
Savukārt saldeniece Nataļja Žameida spriež: “Emocijas pozitīvas, varbūt vairāk brauks tūristi, katrai pilsētai savas skulptūras – Liepājai, Rīgai, Saldū ir savas skulptūras tagad mums.”
Šis ir Jaņa Rozentāla 155. jubilejas gads, un skulptūru izveide ir viens no jubilejai veltītajiem pasākumiem.
