Šī ir pirmā Latvijas modernisma klasiķu – Sutas un Beļcovas – darbu izstāde Daugavpilī – iepriekš izstādīti tikuši tikai daži mākslinieku apgleznoti šķīvji no uzņēmēja un mecenāta Pētera Avena kolekcijas, kuras daļa Daugavpils muzejā tika eksponēta 2015. gada pavasarī.
Rīgā kopš 2008. gada oktobra darbojas Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejs, kas ir LNMM filiāle. Šī muzeja ideja radusies mākslinieku meitai – balerīnai, mākslas zinātniecei un televīzijas žurnālistei Tatjanai Sutai (1923-2004). Viņa visu mūžu rūpīgi glabāja un popularizēja vecāku mākslas darbus. Tatjanai Sutai izdevās atgūt dzīvokli, kurā mākslinieki mitinājās kopš 30. gadiem, bet pēc Romana Sutas nāves dzīvoja Aleksandra Beļcova, un iekārtot tajā pārdomātu ekspozīciju. Tatjana Suta ar tēva un mātes darbiem regulāri iepazīstināja visus interesentus un novēlēja dzīvokli LNMM.
Sutas un Beļcovas muzeja kolekciju veido vairāk nekā četri tūkstoši mākslas darbu – gleznas, grafikas, porcelāns, zīmējumi dažādās tehnikās, scenogrāfijas un teātra kostīmu skices, kā arī apgleznoti trauki. Vēl – mēbeles, fotogrāfijas, vēstules, izstāžu katalogi un citas lietas. Daugavpils muzeja divās zālēs bijis iespējams izvietot tikai nelielu daļu šīs bagātīgās kolekcijas, taču – un tas ir ļoti svarīgi – tā sniedz priekšstatu par mākslinieku daiļrades dažādajiem virzieniem un periodiem.
Uz izstādes atklāšanu atbrauca muzeja vadītāja, mākslas zinātniece Natālija Jevsejeva. Pagājušajā gadā klajā nāca viņas monogrāfija par Beļcovas dzīvi un daiļradi. Natālijas Jevsejevas sarīkotajā ekskursijā muzeja darbiniekiem un žurnālistiem viņa pauda nožēlu, ka Sutas un Beļcovas darbi reti apskatāmi ārpus Rīgas, un sacīja, ka gribētos, lai tas notiktu biežāk: “Nesen kaut ko vedām uz Lietuvu, Šauļiem. Pa Latviju tikpat kā nebraucam.
Ļoti žēl, ka Brjanskas apgabalā dzimušās Aleksandras Beļcovas vārds Krievijā pazīstams tikai šauram speciālistu lokam, bet varbūt situācija kādreiz mainīsies.”
Par visspilgtāko Sutas un Beļcovas sadarbības epizodi Natālija Jevsejeva uzskata porcelāna apgleznošanas darbnīcas “Baltars” (1924-1929) izveidošanu kopā ar Sigismundu Vidbergu: “Romans Suta gribēja organizēt šo “mākslinieciskās rūpniecības un mākslas popularizēšanas sabiedrību”, lai izstrādātu un īstenotu jaunus principus, kuri apvienotu latviešu tautas mākslas estētiku un tolaik aktuālā konstruktīvisma sasniegumus.”
Suta un Beļcova iepazinās Penzas mākslas skolā. 1919. gadā Beļcova atbrauca uz Rīgu, ātri iekļāvās vietējā kultūras vidē un kļuva par Rīgas mākslinieku grupas dalībnieci.
“Abiem šķita saistošs franču modernisms. Pirmo reizi viņi aizbrauca uz Parīzi 1923. gadā, bet 1925. gadā viņi piedalījās laikmetīgās mākslas izstādē Parīzē. Beļcovas un Sutas gleznas tika eksponētas līdzās gleznām, ko bija radījušas Parīzes slavenības – Pablo Pikaso, Marks Šagāls, Fernāns Ležē, Žaks Lipšics un citi modernisti. Tajā pašā gadā “Baltars” porcelāns ar panākumiem tika eksponēts Starptautiskajā laikmetīgās dekoratīvās un rūpnieciskās mākslas izstādē Parīzē,” pastāstīja mākslas zinātniece.
Mākslinieku ģimenes dzīve neveidojās viegli. Ne viens, ne otrs nebija laulāto tikumības paraugs, lai gan šajā ziņā neapšaubāms līderis bija Romans. 1937. gadā viņš aizgāja no ģimenes, 1941. gadā abu laulība tika šķirta, bet pēc pāris mēnešiem viņi apprecējās vēlreiz – Suta solīja izdarīt pašnāvību, ja Beļcova nepiekritīs izlīgt.
Par abu mākslinieku tandēmu ir ne mazums rakstīts, tāpēc tagad izlaidīsim daudzos biogrāfijas sīkumus. Apstāsimies pie Sutas nāves. Daudzos avotos teikts, ka Tbilisi kinostudijā par dekorāciju mākslinieku strādājušais Romans ticis arestēts 1943. gadā un 1944. gadā nošauts neskaidros apstākļos. Natālija Jevsejeva 2016. gadā apmeklēja Gruziju un pētīja Sutas krimināllietas dokumentus. Bez bēdīgi slavenā 58. panta par “kontrrevolucionāru darbību” ir arī apsūdzība… maizes kartīšu viltošanā. Un tā ir patiesība. Suta iepazinās ar gruzīnu pretpadomju aktīvistiem, kuri sapņoja tiesāt un sodīt ar nāvi Staļinu, proklamēt neatkarīgu Gruziju. Viltotās kartītes viņi pārdeva, taču nauda pie sazvērniekiem aresta brīdī netika atrasta – tā bija iztērēta, lai uzturētu kaujiniekus, kas slēpās kalnos un kuriem acīmredzot arī bija paredzēts gāzt Staļinu. Grūti teikt, vai šajos plānos ir vairāk avantūrisma vai naivuma.
Un kāpēc bohēmistiskajam latvietim vajadzēja saistīties ar gruzīnu pagrīdniekiem?
“Man šķiet, Suta slikti saprata, kas ir padomju vara. Viņš ar to nepaspēja kārtīgi iepazīties,” sacīja Natālija Jevsejeva. Atmaksa bija briesmīga un ātra. Romana Sutas kapa vieta nav zināma.
Izstāde Daugavpilī apskatāma līdz 31. janvārim. Iecerēts to “atdzīvināt” un papildināt ar Mūzikas un mākslas atbalsta fonda kamerizrādi “Meistars un Aleksandra” (režisore – Ināra Slucka).
