Zināmā mērā tā ir jubilejas ekspozīcija – vietējo profesionālo mākslinieku izstādes Daugavpilī regulāri notiek kopš 1971. gada, tātad jau piecdesmit gadu.
“Man šķiet, ka pagājušajos piecdesmit gados nekas nav mainījies. Ar to es domāju mīlestību pret mākslu un mākslas ietekmi uz pilsētas dzīvi.
Nav nejaušība, ka Daugavpilī pirms astoņiem gadiem radās Marka Rotko mākslas centrs, – māksla pilsētā bija “krājusies”.
Pie mums izveidojušās veselas dinastijas. Savulaik pēc sadales [pēc augstskolas beigšanas] pie mums atbrauca strādāt jaunais tēlnieks Indulis Folkmanis, viņa dēls Ivo arī kļuva par mākslinieku, arī Ivo sieva Mairita ir māksliniece, un viņu meita, Induļa mazmeita Marta mācās Mākslas akadēmijā. Man ir liels prieks, ka Valda Mežbārde, kas piedalījās tajā pirmajā izstādē 1971. gadā, arī tagad piedalās izstādēs un tās organizē katru pavasari – zvana māksliniekiem un atgādina… Valda ir mūsu simbols,” sacīja Līga Čible.
Jaunajā ekspozīcijā pārstāvēti 40 mākslinieki.
“Es radīju ciklu “Art Pandemija”, te no tā ir izstādīti trīs darbi. Laiks bija smags, tumšs, pat ziedu pušķis man ir tāds – skumjš. Lūk, cilvēks, viņš iznācis no mājām un aizmirsis masku, viņš izjūt bailes un satraukumu, viņš no visiem slēpjas. Taču cerība uz labāko uzvar, tā caurauž arī manus darbus,” Rus.lsm.lv pastāstīja māksliniece Rimma Iļjina.
Valda Mežbārde 2021. gada izstādē piedalās ar 1986. gadā tapušo “Pašportretu”. “Tas ir no muzeja krājuma, man tas patīk. Tāds rotaļīgs – cepure, lakats ar ziediem…
Es zināju, ka šī glezna atradīsies starp ainavām un abstrakcijām, un nodomāju – jāparāda, kā jāglezno cilvēki,”
jokoja māksliniece.
“Bet es ziemā Latvijā redzēju balto pūci. Tā uz mani atstāja lielu iespaidu, un es to uzgleznoju. Vēlāk uzzināju, ka tās pie mums reizēm atlido, ja ziemeļos tām trūkst barības, bet pēc tam atgriežas atpakaļ. Jaunie gājputni,” sacīja Ludmila Procenko.
Izstādē ir daudz dzīvnieku, putnu, ziedu, spilgtu ainavu un abstrakciju.
Izstāde būs apskatāma līdz 12. septembrim.
