Pirms daudziem gadiem man gadījās tulkot reklāmas bukletu, kurā figurēja visādās nozīmēs burvīga frāze: “padomju betona brutalitāte”. Vai padomju betonam piemita īpaša brutalitāte, man nav ne jausmas, taču
betona sienas, kādas ir galerijas “Romas dārzs” pagraba zālēm, bez šaubām, ir brīnišķīgs fons izstādes “In The Middle of Nowhere” darbiem. Ko nu es te mēģinu jums iestāstīt – paskatieties fotogaleriju, un pārliecināsieties paši.
Visi šie sprādzieni, karavīri, militārā tehnika, melns uz melna… Krāsa, ja arī ir, tad vairāk kā “ētera traucējumi”. It kā “dokumentāli kadri” uz nereāliem foniem… Tas viss nav vienkārši tāpat.
Jā, starp citu. Izstādes atklāšanā Egons Peršēvics uzsvēra, ka galerijas pagraba zāles ļoti atbilst viņa un Ulda Rubeža kopīgās izstādes atmosfērai. Tēlnieks paziņoja, ka ideja kaut ko uztaisīt kopā pieder Uldim, bet viņš tikai ar prieku pieslēdzies un radījis karavīra skulptūru. Ar savu atklāto nejēdzību tā nosaka visas izstādes noskaņu.
Tad kur gan slēpjas galvenā ideja? – “Rus.lsm.lv” jautāja Uldim Rubezim.
Te vairāk, lūk, par ko ir runa…
Vienmēr brīnos, cik viegli var manipulēt ar cilvēkiem kaut kādas absurdas idejas vārdā. Tūkstoši var pieņemt kā patiesību pilnīgu aplamību, cilvēki gatavi iet, karot, mirt…
Turklāt vicinot šo absurdu kā cīņas par taisnību un “vienīgo patieso ideju” karogu. Manos darbos ir kaut kāds absurds kariņš, es nenorādu, kur tas notiek un kurš ar kuru karo. Tā ir tieši spēle ar idiotisku ideju.
Zini, uz mani vislielāko iespaidu atstāja šīs sadegušās un izkusušās rotaļlietas…
Jā, tas ir tāds skatiens no augšas, man gribējās tieši tā to parādīt – skats uz to visu no milzīga augstuma, bet lejā notiek viss tas bezprāts, uguns pārveido objektus.
Un tu esi tikai novērotājs. Tā ir mana attieksme gan pret viltus ziņām, gan pret kariem, kas notiek nezin kā vārdā.
Taču vairāk par to, cik viegli ir manipulēt ar cilvēkiem. Vienkārši karš ir visspilgtākais piemērs tādai manipulācijai ar simtu tūkstošu un miljonu viedokli.
Un Uldis arī izkrāsojis Egona Peršēvica darba skulptūru, turklāt ar spilgtām krāsām uzsvēris figūras absurdumu. Šis “Nezināmais kareivis” ir atklāti absurds. Skulptūras nosaukums ir “Dižkareivis G***s G*******s”, jo galu galā par prototipu kļuvis reāls cilvēks, lai gan rezultāts izskatās pēc manekena no vitrīnas. Vienīgā norāde par personāža militārajām nodarbēm ir ķivere. Pārējais “ietērps” ir “maika”, apakšbikses un mājas čības. Rokās ieroča vietā – dienasgaismas lampa. Jāāā…
Egon, kāpēc tavs kareivis tāds dīvains? – izrādīja ziņkārību “Rus.Lsm.lv”.
Šo kareivi var nosaukt par “apjukušo kareivi”, tādu to arī sāku taisīt.
Viņš iznāca no miglas, visapkārt ienaidnieki, viss ir slikti…
Kaut kas kara tēmas garā, ar kuru paspēlējās Uldis. Taisīja, taisīja, pēc tam saprata, ka nē – tas “nav mans”. Taču turpināja strādāt, jo priekšā bija izstādes atklāšana. Un pēkšņi
sapratu, ka taisu nevis abstraktu karavīru, bet cilvēku, ar kuru esmu pazīstams. Tas ir puisis, kuru zinu no videospēlēm, vēlāk viņš aizgāja armijā, spēlēt jau profesionāli.
Viņu ir ļoti aizrāvušas visas šīs iespējas tādā ziņā, ka pārslēdzies no spēles uz realitāti. Viņš tāds arī ir – kā piecēlies no gultas, tā uzreiz karavīrs. Viņš garā ir karavīrs, viņam tam ne forma, ne ierocis nav vajadzīgs. Starp citu, tāpēc viņam rokās ir lampa. Ja būtu ielicis īstu ieroci, tas būtu pārāk tieši “pa pieri”, tā kā tā vairāk ir atsauce uz “Zvaigžņu kariem”, fantastikas pasauli. Jo cilvēks pilnībā dzīvo tajā pasaulē, kādu sev izvēlējies kaut kādā brīdī.
Paga, tu tagad runā par spēlēm vai arī par to laiku, kad viņš sāka reāli dienēt?
Es jau arī pats tā īsti nesaprotu – vai tie zaldāti, kas kolonnās soļo parādēs, ir īsti karavīri, vai arī viņi spēlē kara spēles Ādažu poligonā?
Jā, viņiem tāds darbs.
Izstāde atvērta līdz 21.decembrim.
