„Audekla vēstules. Kāpēc tā? Jo jebkura glezna būtībā ir tāds informatīvais lauks. Un vēstuli mēs rakstām kādā konkrētā valodā, bet gleznu mēs gleznojam visās valodās reizē. Un faktiski jebkuras tautības cilvēks lasa to, kas viņam ir tuvāks un raisa kādas asociācijas,” tā Ērika Kumerova stāsta par izstādes nosaukumu.
Savā glezniecības valodā viņa turpina un attīsta abstrakto virzienu, taču viņas rokrakstā ienākuši arī vairāki jaunumi. „Manā glezniecībā ienācis tāds jaunums, ko sauc par melno. Es no tā agrāk vienmēr baidījos un nekad neizmantoju savā glezniecībā, bet nu es to kaut kā esmu pieradinājusi, un tas ienāk kā tādi laukumi. Tas ir zemapziņas līmenī, kad roka paņem to tūbiņu nedomājot, intuitīvi,” stāsta gleznotāja.
Viena no gleznām, kurā parādās melnās līnijas un laukumi, ir „Rīta stundā”. Var novērtēt, ka Ērikas interpretācijā melnā krāsa nerada drūmu noskaņu, gandrīz vai gluži otrādi – saspēlē ar citām krāsām, tā gleznai piešķir tādu kā caurspīdīgu atmosfēru, kas dažkārt ļoti raksturīga rīta stundām.
Līdzās melnajam jaunums ir arī violetā krāsa, kas līdz šim gleznotājai šķita draudīga, bet tagad pieradināta arī tā.
Un izstādē pat viena zāle veltīta tikai violetajiem darbiem.
Dzeltenais savukārt jau sen bijusi viena no Ērikas stihijām. Arī šoreiz izstādē ir viens ļoti silts un saulains darbs, kas saucas „Pļavā” un no kura virmo vasaras pilnzieda tvanīgums.
„Tā dzeltenā krāsa mani ievelk un it sevišķi, kad es gleznoju ziemas vidū, kaut kādā decembrī, kad ir pilnīgais pelēkais peļķu periods un nav vispār ne saules, ne gaismas, ne krāsas. Tad es izvelku šos te dzeltenos. Un šis darbs ir tāds ļoti daudzslāņains, tapis ar ļoti daudziem piegājieniem, likts slānīti pa slānītim, tad atkal piežāvēts un tad ir lazēts, un tad atkal un atkal… Un tad tur tāds ziedu ņudzeklis, tāds, kādu mēs kādreiz redzam, pļavā ieejot. Ir daudz sīku formiņu, kas veido vienotu veselumu,” rāda gleznotāja.
Ērika Kumerova pamatā strādā ļoti rūpīgi, bieži vien ar daudziem piegājieniem. Taču izstādē ir arī kāds tā sauktais viena elpas vilciena darbs, un tam dots nosaukums „Logs uz nākotni”. „Kā to sauc - a la prima darbs, kad mēs neko nepiežāvējam, nekam neejam pāri. Tas ir tāds pilnīgi intuitīvs gleznojums. Patiešām es sapratu tajā brīdī, kad es no tā atrāvos, ka es to vairs nedrīkstu aiztikt, jo tajā ir tāds vieglums un nesamocītība. Nu, ziniet, tas ir tā, kā balerīna paceļ uz skatuves kāju, un visiem liekas, ka tas ir tik viegli, un tos sviedrus un asinis mēs neredzam,” saka Kumerova.
Ērikas Kumerovas gleznās jaušama ļoti laba plastiskā izjūta, un visdrīzāk tas tādēļ, ka viņa savulaik studējusi keramiku gan Latvijas Mākslas akadēmijā, gan Humbolta universitātē Amerikā. Tā stāta viņas kolēģe, māksliniece Agnija Ģērmane:
„Viņa raisa tādas ļoti jaukas, priecīgas, veselīgas emocijas, jo viņa parāda savu prieku un vitalitāti, kas viņā iekšā ir.
Viņu interesē krāsas plastika, viņa ar visu savu ķermeni glezno, un šis koloristes talants viņai neapšaubāmi ir, jo viss viņai skan. Viņai tādas saldi rūgtas tās gleznas. Tas spēcīgais silti vēsais kontrasts dod to saldumu un tas melnais – to rūgtuma noti. Un tas viss labi „sēž””.
Gleznotājas Ērikas Kumerovas personālizstāde „Audekla vēstules” mākslas galerijā „MuseumLV” skatāma līdz aprīļa sākumam.
