Zigfrīds Muktupāvels: Purvīša balvas pretendentu izstāde tuvojas noslēgumam. Vai tas ir skumjš brīdis, ka šis posms noslēdzas? Vai arī jūs par to vispār vairs nedomājat – tā ir vēsture?
Reinis Dzudzilo: Man šķiet, ka tas nav skumji, tāpēc, ka tāda ir dzīve. Protams, tas ietver kaut kādos mirkļos arī skumjas, bet, nē, šajā gadījumā mēs neesam skumji.
Krista Dzudzilo: Mēs patiesībā
esam ļoti priecīgi, ka “ZRwhdZ” varēja nodzīvot tik garu mūžu, jo sākotnēji viņa pirmais dzīves ilgums bija paredzēts tikai Prāgā. Ceļš šim darbam izvērties ārkārtīgi garš.
Mēs nevaram par viņu aizmirst, jo viņš prasa ikdienišķas rūpes – vismaz reizi nedēļā pie viņa dodamies, aplūkojam, sasveicināmies.
Reinis Dzudzilo: Un izgriežamies kādu apli kopā ar pasaules griešanos.
Zigfrīds Muktupāvels: Izmantošu iespēju uzdot bezkaunīgo jautājumu. Man šad tad nāk prātā domas, nu kādus vēl nosaukums tie mākslinieki izdomās. Jūs tikko izrunājāt – “ZRwhdZ”. Ko tik es neesmu dzirdējis, kā cilvēki lauza mēles. Kāpēc ir vajadzīgs [kas tāds]?
Reinis Dzudzilo: Šajā gadījumā tas kaut kādā ziņā bija pavisam vienkārši, bet varbūt reizē arī sarežģīti. Vienkārši tas ir tāpēc, ka [“ZRwhdZ”] tie ir pirmie burti no Riharda Vāgnera “Parsifāla” vienas ļoti būtiskas ainas, kurā laiks top par telpu. Šis teikums ir tik skaidrs, ka mums gribējās to apslēpt un reizē tajā ietvert to zelta griezumu, kas, mūsuprāt, ir pieejams dzīvajā mākslā, kurā tad ir šī laika [transformācija] un vispār transformācija.
Krista Dzudzilo: Tas reizē arī ir tāds ceļš vai vizualizācija, vai domas materializācija, par ko mēs esam runājuši ar Kristu Auznieku –
radot gan vizuālo mākslu, gan mūziku, ir ļoti interesanti domāt par algoritmiem un par to, kā tīri profesionāli veidojas māksla vai doma pirms fiziski kāds mākslas darbs radies.
Šis nosaukums kaut kādā ziņā ir tāds algoritms.
Zigfrīds Muktupāvels: Mākslas nerodas tukšā vietā, jo tomēr viss noslāņojas, ietekmējas. Jūs meklējat iedvesmas avotus? Šim darbam trāpījās Vāgners, šī frāze. Kas notiek ar izrādēm – tās arī nāk no libretiem, no režisoriem? Katrreiz savādāk, vai jums ir kādā shēma, kā rodat iedvesmu?
Reinis Dzudzilo: Viens, ko jūs jau teicāt – daudz kas, kas ar tevi ir noticis, notiek, vienmēr ietiecas nākotnē. Tādā ziņā nav iespējams izbēgt no pagātnes, no dzimšanas vietas, no saknēm vai no jeb kā, ko tu nevari paredzēt. Kā mēs zinām, vislabākajos gadījumos lielākās lietas notiek neparedzēti jeb neieplānoti.
Krista Dzudzilo: Nevar noliegt to, ka visu veidu profesionālajai mākslai jau gadu simtiem ir aptīts plīvurs par iedvesmu.
Nenoliedzami, iedvesma ir ļoti būtiska, bet tas ir arī pavisam profesionāls darbs, kuru mēs darām daudzas stundas katru dienu.
Strādājot pie izrādes vai veidojot “ZRwhdZ”, mēs cēlāmies no rīta, paēdām brokastis un no, piemēram, astoņiem rītā līdz citreiz desmitiem vakarā domājām, zīmējām, risinājām, mēģinājām atrast labāko formulējumu savai domai, sarunājāmies, zīmējām vēlreiz, sarunājāmies, taisījām maketu. Tas ir ļoti ilgs darbs.
Savukārt par tādu poētisko vai satriecošo iedvesmu, kura kā bulta tev pēkšņi ieduras – tā jau var būt jebkur.
Zigfrīds Muktupāvels: Jūs tomēr esat īpašs gadījums. Šad tad dzirdot šo gandrīz vai nosaukumu – "Krista un Reinis Dzudzilo" – tas tā kā rokgrupa.
Krista Dzudzilo: Mēs varam būt akadēmiskās mūzikas grupa, lūdzu. Tā man noteikti ir tuvāka.
Reinis Dzudzilo: [..] Kad Krists Auznieks jautāja, kas mēs esam un mēs teicām, ka esam Dzudzilo, viņš teica – vai tā ir kāda apvienība?
Zigfrīds Muktupāvels: Nu par aktuālo – kustību izrāde "Ļoti labas minūtes".
Krista Dzudzilo: "Ļoti labas minūtes" ir viens no darbiem, kurš savu pirmizrādi piedzīvoja pandēmijas pavisam sāpīgajā posmā, kad viss bija slēgts. [..] Tas ir viens no darbiem, kas mums ir ļoti tuvs un mīļš un ko mēs veidojām kopā ar kustību māksliniekiem Elīnu un Rūdolfu Gediņiem. Bet tas šobrīd mums visiem jau noslēdzies [posms] un mēs ar nepacietību gaidām, kad izrāde satiksies ar skatītājiem…
Reinis Dzudzilo: … oktobra galā.
Krista Dzudzilo: Tas, ko mēs šobrīd veidojam, ir kameropera “Tagadne”.
Zigfrīds Muktupāvels: Vēl pakavējoties pie "Ļoti labām minūtēm". Gadās, ka gleznas tiek pilnveidotas, par izrādēm nemaz nerunājot. Kā ir jūsu gadījumā? Vai vēl atgriezīsieties pie izrādes?
Reinis Dzudzilo: Mūsu gadījumā tā nenotiek. Tas noteikti ir individuāli, atkarīgs no autora, kurš to dara.
Teātris kā dzīvā māksla eksistē vienmēr – šeit un tagad. Pats laiks jeb mirkļa, sauksim to par enerģiju, kaut kādā ziņā maina, transformē.
Arī attiecībā no skatītāja, kurš to vēro un ietekmē pašu darbu. Tā tad būtu tā izmaiņa, dzīvā izmaiņa.
Krista Dzudzilo: Es domāju, ka atšķirība ir tā, ka mēs esam vizuālie mākslinieki arī tad, kad mēs strādājam teātrī. Neatkarīgi no tā, vai mēs veidojam scenogrāfiju, video, visu vizuālo un arī režiju, mūsu darbības specifika ir tāda, ka tas viss ir fiziski jāsaražo. Mēs pēdējā mirklī neko nevaram mainīt. Mums ir jāizdara ārkārtīgi liels darbs pirms tam. Kaut vai tad, kad mēs strādājam, piemēram, teātrī – operā vai Dailē – mūsu idejiskais darbs tiek pabeigts varbūt pusotru gadu vai gadu pirms sākas izrādes mēģinājumi, un tad, kad sākas izrādes mēģinājumi, viss vizuālais jau ir uzbūvēts. Sākas otrais darbs, kurā mēs mēģinām visu iedzīvināt. Ja mēs nedēļu pirms pirmizrādes izdomātu, ka kaut kas ir fundamentāli jāmaina – tas vienkārši fiziski nav iespējams.
Reinis Dzudzilo: Šajā gadījumā diezgan skaidri idejā bija gan Gediņi, gan Dzudzilo.
Zigfrīds Muktupāvels: Tātad "Ļoti labas minūtes" ir pagātne nākotnē. Jums vēl ir izrāde “Degunradži” Pirmizrāde 9. septembrī.
Reinis Dzudzilo: Šī izrāde arī tapusi pilnīgā aizkadrā, nesatiekoties ar skatītāju. Mūs uzaicināja teātris un ungāru režisore Ildiko Gāšpāra.
Mums bija liels prieks satikties ar Dailes teātra skatuvi, ar kuru šī darba sakarā mēģinājām sarunāties, atgriežoties pie pirmreizējās arhitektoniskās skatuves mašīnas
[..]. Protams, arī satikšanās ar teātri un aktieriem, kur mums bija ļoti atsaucīga sajūta un patīkama saruna.
Krista Dzudzilo: Mēs jau sen gribējām strādāta Dailes teātrī, jo mums patīk lielā forma. Dailes teātra skatuve ir milzīga.
Tas, ko mēs uzreiz zinājām, kad mūs uzaicināja strādāt pie šī darba – mēs vēlamies izmantot visu tehniku, kas ir pieejama šai skatuvei, jo tā noteikti ies rekonstrukcijā un kaut kad tiks mainīta. Lifti, kādi tie ir Dailes teātrī, ir ļoti unikāli.
Reinis Dzudzilo: Tādi eksistē divās vai trijās vietās visā [bijušajā] Padomju Savienībā. Īsti nezinu, cik viņi no viņiem vēl ir “dzīvi”.
Krista Dzudzilo: Cik Dailes teātrī strādājošie atceras, nekad nebija izmantoti pilnīgi visi skatuves lifti – kopā 21.
Zigfrīds Muktupāvels: Tomēr šausmīgi daudz ierobežojošie elementi. Jūs gan visu laiku slavējat Dailes teātra skatuvi, režisorus, aktierus.
Reinis Dzudzilo: Bet brīvība jau ir ierobežotība un apzināta izvēle, sapratne. Tā ir arī demokrātija.
Krista Dzudzilo: Un saruna ir ļoti jēdzīga. Viņa var būt dažāda – asāka, pavisam atšķirīgos viedokļos balstīta, bet fakts kā tāds – saruna ir ļoti interesanta.
Zigfrīds Muktupāvels: Ir gadījumi, kad ļoti atzīmē scenogrāfiju, tomēr parasts skatītājs izceļ aktierus, ja vēl dziļāk – režisorus. Nejūtaties abižoti?
Krista Dzudzilo: Bet tas ir pirmais, ko tur redzi, ienākot teātrī un skatoties izrādi. Retos gadījumus varbūt skaņa ienāk pirmā.
Reinis Dzudzilo: Nē, mēs nejūtamies abižoti. Mēs zinām un redzam, kur mūsu pateiktais (telpiski) iedarbojas un sarunājas ar skatītāju vistiešākajā veidā. Esam priecīgi, ne abižoti.
Zigfrīds Muktupāvels: Vai mēģinājumu procesā jūs piedalāties?
Reinis Dzudzilo: Scenogrāfija nekad nav pabeigta. Viņa rodas pirms tam, kā izdomāta ideja, kur tad tiek saražota. Tālāk, kad tajā ienāk aktieris, viņa attieksme pret viņu jeb pret jebkuru objektu, telpas daļu, ietekmē pašu scenogrāfiju. Viņa veidojas tajā mirklī, un mums būtu jābūt klātesošiem, lai palīdzētu formēt un atgādināt šo attieksmi aktierim pret scenogrāfiju un tāpat režisoram atgādināt par lietām…
Krista Dzudzilo: … kuras viņš ir aizmirsis, kā nereti gadās. [..]
Mēs vienmēr esam klāt mēģinājumos, tas ir veids, kā strādājam. Esam dzirdējuši no saviem draugiem māksliniekiem, kuri strādā teātrī, ka viņi mēdz darīt atšķirīgi.
Mēs tā nedarām – esam no paša sākumā līdz pašām beigām visos mēģinājumos. Būtu grūti iedomāties savādāk. [..]
Ja par kontroles gribu – mēs paralēli aktīvi darbojamies vizuālajā mākslā, tāpat arī teātrī aizvien vairāk veidojam paši savas izrādes, kur mēs arī esam režisori. Tas, protams, ir atšķirīgi no tā, kas ir “Degunradžu” gadījumā vai “Salomē”, ko taisījām Nacionālajā teātrī.
Zigfrīds Muktupāvels: Drusciņ gribu aizskart arī [objektu instalāciju] "Metamorfozes". Jūs šobrīd darbojaties tik plašā žanru spektrā, ka man ir jāvaicā, kāpēc to vispār darāt?
Krista Dzudzilo: Man liekas, ka tas viss ir viens – tā visa ir vizuālā māksla.
Reinis Dzudzilo: Vizuālā māksla arī ir nošķīrums – tā ir viena no sarunas formām, kura notiek dažādos veidos. Vai tas būtu objekts, izrāde vai citu gadījumā – mūzika, vienkārši turpina šo bezgalīgo sarunu, kamēr mēs esam dzīvi, varam kaut ko pateikt un atbildēt ar to, kas ar mums notiek dzīvē. Tā notika "Metamorfožu” gadījumā, kurā mēs pilnīgi neparedzēti satikāmies ar šo notikumu, kas no tā tālāk dzima.
Krista Dzudzilo: Kaut vai vienkārši runājot par mūsu izglītību, mēs abi esam vizuālie mākslinieki. Piemēram, es esmu beigusi vizuālo komunikāciju, kas ir instalāciju māksla.
Plašāk skatoties, atšķirība starp teātri kā performatīvu mākslu un instalāciju, ko es veidoju Mākslas muzejā, nav liela.
Veidojot videodarbu, kurā ir aktieri, telpa un tiek organizēta darbība, manā domāšanā [atšķirības] nav.
Sajūta mūsos noteikti ir, ka mēs esam vizuālie mākslinieki, kuri jautājumus risina vizuālā valodā.
Reinis Dzudzilo: “Gesamtkunstwerk” jeb tulkojumā – tas sakausējums, kas veidojas dažādām mākslām kopā, – viņā ir liels dzīvības spēks, kas pievelk. Līdz ar to šī žanru atšķirība vai [arī] tā vienkārši būtu iekštelpa vai ārtelpa – tam nav nozīmes. [..]
Zigfrīds Muktupāvels: Rezumējot mūsu sarunu, varētu teikt, ka jūs esat izredzēti – jūs nekādi laiki neietekmē, vienmēr atradīsiet, ko darīt. Tā var teikt?
Reinis Dzudzilo: Kas notiek nākotnes tagadnē, mēs nevaram paredzēt, bet par šo laiku esam priecīgi. Kā Krista vakardien teica, un arī atsaucoties uz “Tagadni”, kas angļu valodā saucas “Time Present”, bet latviski varētu teikt – laika dāvana, tā ir šī atbilde, kuru mums šobrīd tiek dota. Par to esam laimīgi celties un turpināt savu ceļu.
Šīs sarunas sākumā atcerējos to, ko reiz teica Ilmārs Blumbergs (šo citātu viņš atveda no Itālijas un tas mums ir ļoti mīļš): “Esi tāds, kāds tu biji, kad tu biji iemīlējies.” Šobrīd mēs esam tādi, kādi mēs bijām, kad mēs bijām iemīlējušies un esam joprojām.
Krista Dzudzilo: …kādi mēs esam.
Zigfrīds Muktupāvels: Gandrīz jau sanāca skandāls.
Reinis Dzudzilo: Es pieturējos pie citāta.
Zigfrīds Muktupāvels: Respektīvi, jūs dzīvojat darbā, kas top, bet pie tiem, kas padarīti, vienkārši ejat ciemos.
Reinis Dzudzilo: Jā, viņi, protams, tevi nepamet, bet ir jākoncentrējas uz tagadni – tā ir vienīgā, kas šobrīd eksistē.
Krista Dzudzilo: Krists Auznieks nesen rakstīja, ka komponisti dzīvo tikai nākotnē un vizuālie mākslinieki arī. Mūsu nākotne ir bišķiņ tuvāk tagadnei, bet viņa tagadne ir nākotnē, kas šobrīd ir tālu. Mēs dzīvojam tuvā nākotnē.
