Boriss Lurje (Lurie) piedzima Ļeņingradā 1924. gada 18. jūlijā. Kad Boriss ir gadu vecs, visa ģimene – Borisa māte zobārste Šaina, tēvs uzņēmējs Iļja un māsas Asja un Ženija – pārceļas uz Rīgu. Jau bērnībā Borisam Lurje nepiemīt bezvārdu pakļaušanās autoritātēm, toties piemīt mākslinieka talants un vilkme.
Lurje ģimeni paralizē īpašumu nacionalizēšana, nacistiskās Vācijas okupācijas režīma īstenotā ebreju tiesību ierobežošana un 1941. gada oktobrī – pārvietošana uz Rīgas geto. Borisam nozīmīgās sievietes – vecmāmiņa, māte, māsa Ženija, arī mīļotā Ļuba tiek nogalinātas 8. decembra slaktiņā Rumbulā. Boriss un tēvs Iļja izdzīvo, strādā piespiedu darbu fabrikā „Lenta”, vēlāk tiek pārvietoti uz Salaspils nometni, Štuthofu, Būhenvaldi.
Borisam ir 22 gadi, kad pēc nometņu atbrīvošanas viņš ar tēvu nokļūst Ņujorkā. Pieci dzīves gadi pavadīti izdzīvojot. Ņujorkā Boriss cenšas aptvert nokavēto – glezno, zīmē, intensīvi lasa, interesējas par mākslu, apmeklē muzejus, galerijas, māksliniekus.
Holokausta pieredze turpina būt galvenais virzītājspēks jebkam, ko Boriss Lurje dara mākslā. Savu mākslinieka darbnīcu Manhetenā viņš mēdz dēvēt par "Rīgas geto surogātu Ņujorkā".
Darbnīcas sienas klāj viņam būtiskais - Rīgas pilsētas karte, kurā atzīmētas Lurje ģimenei būtiskās vietas, palielināta jaunības mīlestības Ļubas fotogrāfija, mātes un māsas Ženijas fotogrāfija, tēva foto, ko uzņēmis pats Boriss astoņu gadu vecumā, Staļina portrets (līdz mūža beigām Borisam Staļins bija ebreju glābējs), fotogrāfija ar kailām ebrejietēm SS virsnieku ielenkumā (iespējams, Liepājā), miglaina darba nometnes „Lenta” komandas fotogrāfija, Borisa vācu aitu suņa fotogrāfija, uzņēmumi ar Borisa dzīvesbiedri, galeristi Ģertrūdi Šteinu, slāņiem rakstu un attēlu izgriezumi no avīzēm, personīgie talismani un paša mākslas darbi.
Koncentrācijas nometnēs pieredzētais kontrastēja ar piecdesmito un sešdesmito gadu ikdienu ASV, kur līdz ar ekonomikas augšupeju notika arī populārās un uz izklaidi orientētās kultūras eksplozija. Lai gan visi Lurje laikabiedri bija redzējuši fotogrāfijas ar ebreju līķiem piekrautiem kravas auto un citus holokaustu atmaskojošus attēlus, ko 1945. gadā publicēja žurnāli „Life”, „Vouge” un citi, dzīve turpinājās, it kā paraustot plecus vai nopurinot redzēto. Turpat, kur publicēti koncentrācijas nometņu attēli, tagad puskaili sieviešu ķermeņi reklamēja kurpes, šujmašīnas, zeķbikses, aviolīnijas un visu ko citu. Mākslā līdz ar abstrakcionismu nozīmīgu vietu ieņēma popārts, kas tiešā veidā aizņēmās attēlus un ietekmes no Holivudas filmām, komiksiem, reklāmas, masu produkcijas. Popart mākslinieki bija desmitgades slavenības un zvaigznes.
Boriss Lurje teica NĒ liekulībai, "coca-cola-pop-art saplūšanai ar dizainu un komerciju visapkārt". Ņujorkas Īstvilidžā Lurje ar domubiedriem dibināja kustību „NO!Art” ar pārliecību, ka mākslai jābūt radikālai, tā nevar orientēties uz tirgus pieprasījumu, tā nevar būt ērta un dekoratīva, tai jābūt sociāli aktīvai.
Borisa Lurje darbi ir spriedzes pilni, apzināti neērti. Pin-up modeļu, pornogrāfisku attēlu kombinēšana ar holokausta fotogrāfijām, vārda NĒ nemitīgi atkārtojumi dažādās tehnikās. Boriss Lurje savus darbus rada uz kartoniem, audekliem, izmantojot avīžu izgriezumus, ikdienas priekšmetu asemblāžas.
Viņš un viņa domubiedri bija sava laika autsaideri. Ar savu cienītāju loku, savām galerijām – „10th Street Galleries”, Ģertrūdes Šteinas galerija -, bet bez komerciālas veiksmes (kas nebija arī viņu mērķis). Bez nonākšanas starmešu gaismā Boriss Lurje konsekventi teica NĒ.
Pirmo reizi pēc veiksmīgās izglābšanās Boriss Rīgu apmeklē 1975. gadā. Tas uzjundīja atmiņas, īsi pēc Rīgas apmeklējuma viņš sāka tās pierakstīt. Boriss Lurje mirst 2008. gadā Ņujorkā.
Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā no 8. decembra līdz 4. februārim Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs organizē izstādi „Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze”. Tā vēsta par neseno pagātni, kad sevis paša un citu meklējumi notika analogā, nevis digitālā vidē.
Izstādē "Tev ir pienākušas 1243 ziņas. Dzīve pirms interneta. Pēdējā paaudze" Borisa Lurje darbi ir svarīgi kā ziņa, kas bija ilgi aizkavējusies ceļā uz Rīgu. Un kā vēsts par hipiju paaudzes apakšstraumēm – vardarbību, perverso, holokaustu kā cilvēces zemāko punktu.