Ēsteres Zemītes gleznas izvietotas trijās VEF Kultūras pils vidēs un veido interesantu saspēli ar tām, jo īpaši jau portreti, kas skatāmi foajē abos stāvos un kuru izteiksmība emocionāli ļoti spēcīgi iedarbojas uz skatītāju.
Radot darbus, Ēsterei ļoti svarīgas gleznieciskās kvalitātes – rūpīgi izstrādāta tehnika, krāsa, forma un kompozīcija, caur kurām viņa atklāj ikdienas dzīvē acīm neredzamo, bet, viņasprāt, pašu būtiskāko – garīgo pasauli, kas ir tepat mums līdzās un kurā mēs esam iesaistīti.
Ēstere Zemīte: „Kā man viens mīļš cilvēks teica – Ēstere, tu neproti pieņemt dzīvi tādu, kāda tā ir. Uz to es atbildu, ka, manuprāt, tā dzīve ir tāda, kādu mēs to radām un veidojam. Un
es gribu to dzīvi veidot un radīt, un caur savām gleznām parādīt, cik tā ir skaista. Un cik mēs varam to radīt brīnišķīgu, skaistu un piepildītu.”
Izstāde atspoguļo dažādu posmus gleznotājas daiļradē, redzams, ka mainījušies izteiksmes līdzekļi, tēli, motīvi, tomēr visos darbos jūtama šī garīgās vertikāles klātbūtne, jau sākot no 1997.gadā tapušā diplomdarba, kas saucas „Mācekļi”, un ko arī var aplūkot izstādē:
„Tas ir Kristus un viņa mācekļi, bet es domāju tādā plašākā nozīmē. Tai nav jābūt tikai kristietībai, caur kuru mēs ejam un mācāmies. Mēs visi esam šajā pasaulē mācekļi. Mēs mācāmies. Kaut ko par šo pasauli, par sevi, mācāmies sadzīvot, mācāmies radīt."
Gadus 10 vēlāk Ēsteres Zemītes vizuālās izteiksmes veids kļūst ievērojami atšķirīgs no agrīnajiem darbiem, gleznas piepilda dabas elementi, caur kuriem autore atklāj bezgalības sajūtu.
Ēstere Zemīte: „Caur dabas elementiem parādu, ka mēs arī esam šajā bezgalībā ietverti, un tad es izmantoju faktūras, rādot smiltis, ūdeni vai mākoņus, kas ir tādā kā bezgalības telpā, un tai pašā laikā ļoti konkrēti”.
Visbagātīgāk izstādē pārstāvēts ši gadsimta sākums, kad māksliniece sērijveidā ķērās pie seju gleznošanas. Lielākoties tās nav konkrētu cilvēku sejas, tās vienkārši uzradās mākslinieces iztēlē un sāka dzīvot tik dzīvi, ka nekas cits neatlika, kā tās likt uz audekla.
Tikai dažās no sejām samanāmi konkrēti vaibsti, to vidū ir glezna ar zēna portretu, kas saistās ar laiku, kad Ēstere Zemīte strādāja ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, jo viņas otrā profesija ir sociālais darbinieks un viņa lielākoties strādā ar bērniem.
Portreti atspoguļo visdažādāko emociju gammu, ko katrs var arī nolasīt citādi, bet vienojošais ir sajūta, ka šīs emocijas atklātas ļoti patiesi un godīgi.
Būt patiesam mākslā – to Ēstere uzskata par ļoti svarīgu sava amata kvalitāti, un tieši tā vispirmām kārtām uzrunāja VEF Kultūras pils māksliniecisko vadītāju Sandru Zandbergu, kad viņa ieraudzīja Ēsteres gleznas darbnīcā un radās ideja par izstādi.
Mācītājs Juris Rubenis par Ēsteres Zemītes radošo pasauli teicis, ka tā ir drosmīga atvēršanās, kas atklāj trauslu, smalku, bet vienlaikus ļoti spēcīgu sievietei pieejamu dzīves izjūtu.
Viņas personālizstāde „Pāri visam” VEF Kultūras pilī būs aplūkojama līdz marta vidum.
