Taču Iveta Vecenāne turpina mākslinieciskos eksperimentus ar dzintara diegu. Viņas jaunāko veikumu varēs novērtēt Andreja Upīša muzejā, kur no ceturtdienas būs skatāma dzintara gobelēnu izstāde „Vijas dzintara pavediens”.
„Dzintara diegam ir savs ļoti īpatnējs spīdums, kā jūs arī šeit redzat, kad dienas gaisma nāk virsū. Šis spīdums raisa tādu silta, matēta piena sajūtu,” - ļoti trāpīgs šķiet šis mākslinieces Ivetas Vecenānes raksturojums, vērojot, kā gaisma spēlējas ar dzintara pavediena spolītēm.
Savos darbos dzintara diegu viņa neizmanto tīrā veidā, bet gan kombinē kopā ar citām šķiedrām - kašmiru, zīdu, linu un vilnu.
Izstāde Upīša muzejā ir viņas Ivetas Vecenānes jaunākais veikums, kas iezīmē arī jaunu pavērsienu viņas daiļradē. Ja līdz šim viņai bija raksturīgas ļoti vitālas, spilgtas krāsas, tad šajā izstādē tie ir vairāk maigi pasteļtoņi, ko caurvij jau pieminētais matēta piena spīdums:
”Dzīvē jau vienmēr ir vajadzīgas kādas revolūcijas, un es apliecinu to, ka es varu strādāt arī maigi un tonāli un ne vienmēr izpausties ar lielu krāsu spēku,” saka Iveta Vecenāne.
Sižetiski dzintara gobelēnos māksliniece risinājusi arī jau viņai agrāk ļoti tuvo dabas tēmu, darbos ieraugāmi ziedu, ūdeņu un citi dabas motīvi: „Es runāju par pirmatnējo dabu, kas dzīvo kopā ar mani. Man vislielākā vērtība šķiet tā, es varu bradāt pa peļķēm, atgulties pļavā. Jo ne tikai tehnika un materiālais ir tas, kas mūs dara laimīgus. Faktiski visi mani darbi ir par cilvēka laimes sajūtu un kā to meklēt.”
Vārdos grūti aprakstāmu laimes sajūtu māksliniecei radot arī pats darbs un saskarsme ar dzintara diegu. To viņa novērojusi jau pirmajā reizē, kad noaudusi savu pašu pirmo, un būtībā arī pasaulē pašu pirmo - dzintara gobelēnu.
„Tā kā čūska nomet ādu, tā stelles nometa šo dzintara pavediena audumu. Tad es to izliku un gaismā skatījos, un pēc tam, kad es gāju pa ielu, man kājas zemi netvēra. Man bija sajūta, ka es esmu izkāpusi no siltas piena vannas ar rožu ziedlapiņām. Un arī pēc šīs izstādes, izejot ārā, ar mani notika kaut kas netverams un neredzams, ļoti nesaprotama pozitīva sajūta, ka tu pats sev liecies labs, atvērts visai pasaulei,” stāsta māksliniece.
Par dzintara labajām īpašībām ir ļoti daudz stāstu, bet Ivetai Vecenānai vismīļākais ir, lūk, šis: „Krievijā zīdītājām bija dzintara krelles, kad viņas zīdīja bērnus. Tas tādēļ, lai nemestos slimības ne viņām pašām, ne bērnam. Šis stāsts mani ļoti uzrunā”.
Veidot dzintara gobelēnu izstādi Ivetu Vecenāni rosinājuši Andreja Upīša muzeja darbinieki, jo viņas veikums ļoti labi sasaucas ar šogad gaidāmās Muzeja nakts tēmu, kas ir veltīta tieši dzintaram, stāsta muzeja vadītāja Inese Kaire:
„Kad Iveta atveda darbus uz mūsu muzeju, mēs bijām patiesā sajūsmā, jo tajos bija sajūtams liels gaišums, tāds jūras smilts un Baltijas jūras dzintara tuvums. Šo īpatnējo materiālu varētu nodēvēt par Latvijas „Nokia”. Un šī ir arī ļoti skaista zinātnieces un mākslinieces sadarbība. Dzirdēju, ka tālāk gobelēni ceļos uz Berlīni un Vašingtonu”.
Andreja Upīša muzejā Rīgā Ivetas Vecenānes izstāde „Vijas dzintara pavediens” būs skatāma no 10.aprīļa līdz jūnija vidum.
