Gleznotāja Dita Lūse un tēlnieks Matiass Jansons, turpinot radošo saspēli, iekārtojuši kopizstādi "Laiktelpa". "Tas, kas mūs vieno, ir mūsu kopīga izpratne par to, kāda ir estētikas nozīme mākslā, mēs arī tiecamies uz tādu mākslu, kurai nav nepieciešama tā vīģes lapiņa A4 formātā, lai pastāstītu, paskaidrotu. Mēs gribam, lai mūsu darbi iedarbotos uz skatītāju tieši, nepastarpināti un emocionāli," saka Lūse. Jansons skaidro, ka tēli, kas rodas, ir sajūtu vai ideju nospiedumi vai izrāvumi no kādas dzirdētas informācijas, no kā veidojas kopējais stāsts.
Māksliniece Dita Lūse turpina darbu ciklu, kurā personīgās dzimtas vēsture – atmiņas, fotogrāfijas, vecvecāku rakstītās vēstules, kara laikā esot šķirtiem, savijas ar daudzu citu ģimeņu likteņstāstiem 20. gadsimtā.
"Manā ģimenē tas viss dramatiskais laiks nostiprināja pārliecību par to, ka vissvarīgākais ir mīlestība, un stāstu par to man gribas parādīt skatītājiem," atklāj māksliniece.
Gleznās "Bērnība" un "Mīlestība" kā maza meitene attēlota Ditas mamma Irēna Lūse – arī gleznotāja, Latvijas Mākslas akadēmijas asociētā profesore. Gleznās izmantota vectēva Mavrika Vulfsona – publicista, politiskā darbnieka un savulaik arī Latvijas Mākslas akadēmija profesora sarakste ar sievu Otrā pasaules kara laikā, esot tālumā vienam no otra.
Māksliniece stāsts: "Mani vecvecāki bija ebreji. Viņiem palikt Latvijā diemžēl nozīmētu, visticamāk, nāves spriedumu, un viņi evakuējās uz austrumiem. Mans opītis nonāca armijā, un mana omīte bija evakuācijā tālu austrumos Tatārijā – bads, netīrība, utis, mazs bērns, kuru viņa knapi izglāba no bada nāves... [..] Es nedomāju tikai par savējiem tajā brīdī, kad gleznoju. Protams, tas ir baigais impulss, ka tu zini savu ģimenes stāstu, bet, taisot darbus šai izstādei, nokoncentrējies uz kaut ko, pie kā tavs prāts aktīvi strādā, un tad tu dzirdi vai redzi apkārt visu, kas sabalsojas vai rezonē ar to. Tāpēc man liekas, ka gleznojot es esmu paņēmusi vairāk nekā tikai to savu stāstu, jo esmu dzirdējusi un redzējusi vēl daudz citus."
Savukārt tēlnieka Matiasa Jansona darbos svarīgākais ir tēlniecības forma, kustība, siluets un arīdzan faktūra.
Matiass Jansons uzsver, ka izstādes tematika ir pārlaicīga: "Viss vēstījums kopā ir tas, ko nākamajām paaudzēm būs interesanti apskatīties. Tas nav tikai šodienai, tas nav tikai šī mirkļa nospiedums, tas ir caurejošs stāsts."
Mākslinieks pamatā strādā ar granītu, taču izmanto arī citus materiālus, tāpēc bez granīta izstādes darbos ir izmantota kūdra, bronza: "Materiālu dažādība ļauj izpausties, ka katrai sajūtai, ko es iemiesoju savā skulptūrā, piemeklēju tā, lai ideja spēlētu vēl izteiksmīgāk."
Muzeja kamīnzālē jaunā gleznotāja un mākslas pedagoģe Dagne Ventiņa personālizstādē "Un es esmu gatavs mirklim", atsaucoties uz Ojāra Vācieša dzejoļu krājumu, stāsta par ikdienas dzīves notikumiem.
"Man patīk attēlot to vienkāršību tad, kad cilvēks ir pats ar sevi. Es gleznoju to, kas man ir apkārt, ko es savā ikdienā esmu novērojusi," teic Ventiņa. "Mīļa tēma ir jūra, kur varu braukt un atpūsties, un klausīties ūdens skaņas, esmu ļoti, ļoti iemīļojusi jūru ar tādiem mirgulīšiem, kas zaigo. [..] Vēl man patīk košās krāsas."
Izstāžu cikls būs aplūkojams līdz marta beigām.
