Durvis vērs izstāde par dzejnieci Lūciju Zamaiču ar Beļcovas darbiem

Romana Sutas un Aleksandras Beļcovas muzejā 3. decembrī durvis vērs izstāde “Lūcija Zamaiča. Es un mani vārdi”, paziņojumā medijiem informē Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pārstāvji. Jaunajā izstādē apmeklētāji redzēs vairākus no Aleksandras Beļcovas zīmētajiem un gleznotajiem Zamaičas portretiem un reizē varēs aplūkot daudzus dzejnieces manuskriptus, dzejoļu klades, privātās mantas, fotogrāfijas, dokumentus, saraksti.

“Es, Lucija Zamaič, un mani vārdi” – tādu nosaukumu, kurā nojaušama drosme, izaicinājums un pašpārliecinātība, dzejniece, literāte Lūcija Zamaiča (1893–1965) bija izvēlējusies savam ceturtajam no astoņiem dzejoļu krājumiem.

Aleksandra Beļcova ar Lūciju Zamaiču iepazinās vēl 20. gadu vidū, bet viņu ciešā draudzība sākās vēlāk – 30. gados. Šajā periodā tapa neskaitāmi Beļcovas zīmētie un gleznotie Lūcijas portreti.

Aleksandra Beļcova. Lūcijas Zamaičas portrets. 1932. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija.

Speciāli izstādei tapusi Kārļa Vērdiņa eseja par Lūcijas Zamaičas daiļradi, kura arī būs lasāma ekspozīcijā.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs norāda, ka Lūcijas Zamaičas dzīve iesākusies tipiski tam laikam. Dzimusi 1893. gadā Vecsaules pagastā, tad sekoja skolas gaitas Bauskā un Jelgavā, pēc tam – Rīgā. Agri apprecējās un līdzi vīram ceļoja, mainīja dzīvesvietas – vienu pēc otras. Tomēr vēlme rakstīt, dzejot auga, iespaidi krājās, un 1917. gadā iznāca pirmais Lūcijas Zamaičas dzejoļu krājums “Mana dvēsele”.

Turpmākajos gados Zamaiča publicēja vairākas dzejas un prozas grāmatas, autore nodevās arī publicistikas žanram. Ar pseidonīmiem Junona, Špička, Kri-kri un citiem rakstīja feļetonus un tekstus par novecojušo buržuāzisko morāli, nesaudzīgi kritizēja tā laika sabiedrību, īpaši lielu uzmanību pievēršot stereotipiem par sieviešu lomu tajā. Šos rakstu darbus atšķir vērīgums, domas asums un dziļums.

Savā dzejā, stāstot par sievietes jūtām, Lūcija Zamaiča mēdza būt ļoti atklāta. 1931. gadā iznākušo krājumu “Mīlas kontrabanda” kritiķi devēja nevis par mīlas, bet revolūcijas un pornogrāfijas kontrabandu.

Lūcijai patika kaitināt mietpilsoniskās aprindas gan ar publikācijām, gan uzvedību un ārieni. Spilgtā rudmatainā skaistule bieži vien publiskajiem pasākumiem izvēlējās drosmīgus, atklātus tērpus.

Aleksandra Beļcova. Lūcija Zamaiča. 20. gs. 30. gadi. Papīrs, pastelis. SBM kolekcija.

Zamaiča nekad nav bijusi komuniste, bet agri iepazinās ar kreisajām idejām. Dzejnieces draugu lokā bija Linards Laicens, pēc šķiršanās viņu saistīja attiecības ar Jūliju Lāci, 20. gadsimta 30. gados literāte aktīvi iesaistījās kreiso pagrīdnieku darbībā. Neskatoties uz savu politisko pārliecību, padomju okupācijas gados Zamaiča nemēģināja sadarboties ar jauno varu, neiestājās Rakstnieku savienībā, kaut gan tas viņai neļāva pretendēt uz pensijas saņemšanu. Dzejnieci atbalstīja tuvākie draugi, to vidū bija aktrise Anta Klints un māksliniece Aleksandra Beļcova.

Otrā pasaules kara laikā Lūcija Zamaiča nonāca cietumā. Lielākā daļa nepublicēto darbu, kas glabājās viņas dzīvoklī, gājusi bojā. No šī trieciena dzejniece nespēja atgūties.

Izstāde būs apskatāma no 2019. gada 3. decembra līdz 2020. gada 25. aprīlim.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Māksla
Kultūra
Jaunākie
Interesanti