Galerijā “Daugava” aplūkojamas desmit Laimas Bikšes gleznas, kuru nosaukumi, piemēram, “Ābeles zied”, “Vēl viena nakts”, “Laimīgas dzīves plāns” vai “Mēness un mēs visaugstākajā eglē” atklāj mākslinieces poētiski romantisko skatījumu kā dzīvē, tā mākslā, un viņa no tā nevairās.
“Es gleznoju to, ko es jūtu un kāda esmu, un tieši tagad es esmu šāda!” skaidro Laima Bikše.
Personīgā realitāte un pieredze transformēta gleznu stāstos, kas pazīstami ikvienai sievietei.
““Visi mani advokāti” – tie nav konkrēti tēli, bet tas ir par to stipro aizmuguri, ko mēs kādreiz gribam, kad esam vājas, un tas ir stāsts par to. Tās mazās balerīnas, viņas nav konkrēti balerīnas, tas ir atkal stāsts par meiteņu trauslumu, par pusaudzēm, par tādu iekšēju sajūtu, ka esi tizls un nevienam nepatīc, bet īstenībā esi skaists,” uzsver māksliniece.
Sievietes citādo skaistumu, ne to, kas lielākoties ekspluatēts mākslas vēsturē, atklāj arī galerijā “Māksla XO” bieži izstādītā franču mākslinieka Mišela Kasteņē darbi, jau ceturtdien būs aplūkojami skatītāju acu augstumā.
“Galvenā iedvesma šajos darbos nāk no pagājušā gadsimta otrās desmitgades poļu izcelsmes mākslinieka Maļeviča, kurš sāka veidot cilvēku stāvus, izmantojot ģeometriskas šķautnes un formas. Bet sejas gan esmu aizguvis no 50., 60. gadu amerikāņu komiksiem,” stāsta Kasteņē.
Spēles ar dažādiem stiliem ir mākslinieka stiprā puse, un arī blakus zālē skatāmās Helēnas Heinrihsones iemīļotās rozes, kuras viņa pati nu jau mīļi sauc par kāpostgalvām, šoreiz ieliktas cita – itāļu mākslinieka Džordža Morandi vāzēs.
“Madridē vienā mazā burvīgi unikālā grāmatnīcā bija viena grāmata ar viņa objektiem, un es domāju, kā viņus izcelt arī kā ne manus, jo esmu no viņiem tikai iespaidojusies. Tad pāris mēnešus es mocījos, un tad izdomāju, ka jābūt zelta un sudraba lapiņām, un tā radās šie darbi,” stāsta Heinrihsone.
