Izstāde “Digitālie viduslaiki” Latvijas Fotogrāfijas muzejā sevī ietver divas personālizstādes – Āpa Tepera ekspozīciju “Materialitātes ēna” un Kristīnes Krauzes-Sluckas izstādi “Paklausīgs pieskāriens”. Kā to formulē izstādes veidotāji: mūsdienu digitālo tehnoloģiju attīstība un dominance liek pamatus jaunai nemateriālo atmiņu kultūrai, kuras ietekmē fotogrāfija šķietami zaudē savu materiālo substanci un kļūst par informācijas kopumu tikai potenciālam, iespējamam attēlam. Tāpēc – varbūt drošākais ceļš datu saglabāšanai būtu atgriezties pie klasiskām, proti, analogām tehnoloģijām? Skaidro izstādes kuratore Anete Skuja:
“Analogs ir tāds, kas ir ar tradīciju, tur uzreiz ir materialitāte. Tagad mēs reāli dzīvojam digitālā vidē. Mēs nevaram no tā izmukt, tā ir mūsu nākotne – par to abi mākslinieki šajā izstādē runā.”
Izstādes nosaukumā tverto jēdzienu “digitālie viduslaiki”, kā atzīmē Skuja, radījuši datu analītiķi ar domu, ka kādā brīdī varētu iestāties tādi viduslaiki, kad mēs vairs nevarēsim izlasīt digitalizētus vai digitāli veidotus attēlus. Un tad, iespējams, mums būšot jāpāriet atpakaļ uz analogiem formātiem.
Igauņu mākslinieku Āpu Teperu interesē subjektivitātes koncepts vizuālajā kultūrā, kuru viņš apspēlē, izmantojot gan pašradītus, gan sociālajos tīklos atrastus attēlus. Teperam būtisks ir atmiņas fenomens un tā attiecības ar fotogrāfisko reprezentāciju digitālās kultūras laikmetā, kā arī arhīva loma un pat vara pār kolektīvo atmiņu. Viņš savā izstādē "Materialitātes ēna" piedāvā aplūkot ferotipus – fotogrāfiskus attēlus, kuru oriģināli radīti uz īpaši apstrādātām metāla plāksnītēm.
“Tēma, kura man šajā izstādē ir īpaši svarīga, ir digitalizācija – kā kaut kas mūsdienīgs var mijiedarboties ar kaut ko vēsturisku. Jo tajā, kas jau ir noticis, ir jūtama noteikta stabilitāte, tas vairs nav izmaināms. [..] Skatoties uz, piemēram, senatnīgajām foto tehnikām, mēs varam secināt, ka tās šobrīd ir pilnībā izzudušas, palikušas teju arhaiskas. Un, kur mēs kaut ko varam nodefinēt par “izzūdošu”, tur mēs ātri vien saskaramies ar nostalģiju. Kopsavelkot –
manas ekspozīcijas galvenā ideja ir domāt par potenciālo nākotni, kurā pikselis kā digitāla attēla sīkākā vienība būs nosaucams par “izzudušu” vai “arhaisku”.
Domāt par to, kas būs nākamais pēc digitālā attēla. Man gan, protams, nav konkrētas atbildes vai piedāvājuma, jo ikviena digitālā ierīce savas iterācijas maina apbrīnojamā ātrumā,” skaidro mākslinieks.
Par nostalģisko aspektu ar Teperu vienisprātis ir Kristīne Krauze-Slucka. Viņas pašas izstādē "Paklausīgs pieskāriens” risināta tēma par pirksta nozīmi skārienjūtīgo ekrānu pasaulē. Izmantojot lielformāta analogo mediju, māksliniece pievēršas fiziskai savu biometrisko datu pārnesei uz analogā fotopapīra, kurā pirkstu slīdējums pāri digitālajām ierīcēm izgaismo unikālas līniju un virpuļveidīgu loku kontūras.
Taujāta, vai pikseļa – digitālā attēla vismazākā elementa – nozīme mūsdienu pasaulē ir pārvērtēta, Krauze-Slucka teic: “Es neesmu droša, ko nozīmē “pārvērtēt”. Drīzāk, ja mēs skatāmies, kas notiek ar šiem “NFT” risinājumiem –
mākslas darbi šobrīd jau tiek pārvērsti digitālās formās...”
Te jāpaskaidro, ka NFT jeb "non-fungible token" tulkojumā no angļu valodas nozīmē neaizstājamu marķieri, proti, datu vienību, kas tiek glabāta digitālajā virsgrāmatā, sauktā par blokķēdi, kas apliecina, ka digitālais aktīvs ir unikāls un tāpēc nav savstarpēji aizstājams. NFT var izmantot, lai attēlotu tādus objektus kā fotoattēli, video, audio un cita veida digitālos failus. Turpina māksliniece: “Šī forma – tā ir jauna forma, tā ir kaut kāda transformācija vai hibridizācija. Es drīzāk to uztveru [tā], ka kaut kas šobrīd transformējas un varbūt citādākā veidā, bet es nezinu, vai es varu teikt, ka tas ir kas pārvērtēts. Tad jāprasa – salīdzinājumā ar ko?”
“Digitālo viduslaiku” priekšnojautas Latvijas Fotogrāfijas muzejā iespējams piedzīvot līdz 3. oktobrim.
