Kultūrdeva

"Kultūrdeva"

Kultūrdeva

Noslēpumu plīvurs pār Benjamiņu ģimenes dzīvi

Digitālā māksla nav atsevišķs slānis

Digitālās mākslas kods. Saruna ar māksliniekiem Arti Dzērvi un Mārtiņu Dāboliņu

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 3 gadiem.

Video un digitālā māksla strauji attīstās, tai ir arvien lielāka nozīme mūsdienu pasaulē, taču mākslinieki – brāļi Artis Dzērve un Mārtiņš Dāboliņš LTV raidījumā “Kultūrdeva” uzsvēra, ka tā nav atsevišķs slānis teātra, operas iestudējumos vai performancēs. Tā skatītājam dod iespēju uz mākslas darbu skatīties no jauna skatupunkta.

Henrieta Verhoustinska: Es neslēpšu, ka man jūsu nodarbošanās liekas pilnīgs kosmoss. Man liekas, ka jūs esat kā tādi raķešu vadītāji, ka jums galvās ir vienlaikus gan skaitļojamās mašīnas, gan arī mākslas objekti. Es labprāt tiešām ielīstu jūsu galvās un paskatītos, kā tas viss notiek. Esmu lasījusi, ka tu, Arti, esi studējis Hamburgas Mākslas akadēmijā pie performanču mākslinieces Marinas Abramovičas.

Artis Dzērve: Trīs gadus.

Atceros, ko tev droši vien ne pārāk patīk atcerēties, ka vienā no pirmajām “Talantu fabrikām” tev bija performance. Tas droši vien bija tad, kad tu studēji. Tava performance bija sadauzīta stikla siena, kas šķīra fabrikā mītošos no kamerām. Vai tas bija Marinas Abramovičas iespaidā toreiz?

Artis Dzērve: Es biju tieši pabeidzis viņas kursu kādus divus vai trīs gadus pirms tam. Tagad precīzi vairs neatceros. Un jā, “Talantu fabrikas” režisors pieaicināja mani mainīt kuģim kursu, un tad es nedēļu atrados realitātes šovā un beidzu savu atrašanos ar performanci.

Mārtiņ, kur tu esi apguvis savas video mākslas prasmes?

Mārtiņš Dāboliņš: Ļoti lielu iespaidu uz mani atstāja laiks, kad brālis atgriezās atpakaļ no savām studijām un uztaisīja savu aģentūru. Vēlāk mums ar brāli arī kopā radās daudzi dažādi pasākumi. Viņam bija tāds kolēģis Pēteris Ripa, man ļoti patika, kā viņš attiecās pret savu darbu, jo tās vizualizācijas ir ļoti dziļi emocionālas. Tas nav tikai gaismas šovs.

Tu vari ielēkt iekšā kādā mūzikā, atrodot pareizu video un pieliekot to klāt, tā pēkšņi strādā.

Tad jau tomēr esat strādājuši arī kopā, ne tikai darbojušies katrs savā.

Artis Dzērve: Tik, cik mums šīs laika joslas sakrustojās, tik mēs arī darbojāmies. Mārtiņš arī nav visu laiku sēdējis Rīgā. Viņš ir braucis projām, dzīvojis Portugālē divus gadus, Berlīnē… Tad, kad viņš ir Rīgā, tad atkal es esmu kaut kur aizbraucis projām. Kad ir kaut kādi projekti, kur mēs varam sakrustoties, tad ir forši sadarboties.

Mārtiņam pēdējais darbs, ko es esmu redzējusi, ir Samantas Tīnas Eirovīzijas dziesmas digitāla vizualizācija. Tas ir jau pabeigts vai vēl gaida savu kārtu?

Mārtiņš Dāboliņš: Gads sākās ļoti interesanti, jo pavērās daudz iespēju. Mani uzrunāja taisīt šo Eirovīzijas klipu Samantai Tīnai, un es biju ļoti priecīgs. Mēs aktīvi sākām strādāt un izdarījām apmēram 70 % no visa darba... Tehnoloģiski, protams, tas viss bija ļoti iespaidīgi. Aizmugurē bija ekrāns, kas bija 11 000 pikseļu plats, 7 000 pikseļu augsts. Laika nebija tik daudz – kāds mēnesis, pusotrs. To visu izveidot un uzražot bija diezgan sarežģīti.

Runājot par pašu performanci, es uzskatu, ka mūzika ir pirmais. Mūzika ir galvenais.

Es tieši gribēju jautāt, no kurienes rodas impulss videoklipā? Kas ir tas sākums?

Mārtiņš Dāboliņš: Mūzika un tās ziņas, kas ir tajā… Mēs interpretējam tās katrs citādāk. Kā mēs to saprotam, tā mēs to interpretējam. Citreiz ir pat ļoti smieklīgi. Es atceros dziesmas, ko es bērnībā klausījos angļu valodā, kas man šķita kaut kas pilnīgi cits, un tad, kad tu izaudz un saproti, par ko ir dziesma, tad ir atkal kaut kas pilnīgi cits. Bet dziesma nav mainījusies, mainījusies ir uztvere.

No kreisās: Mārtiņš Dāboliņš, Artis Dzērve, Henrieta Verhoustinska
No kreisās: Mārtiņš Dāboliņš, Artis Dzērve, Henrieta Verhoustinska

Vai digitālajam noformējumam vienmēr ir jābūt sižetiskajai saistībai ar tekstu?

Mārtiņš Dāboliņš: Nē.

Artis Dzērve: Nē. Tā kā mēs nodarbojamies ar tādu dimensiju, kas ļauj mums nelikt lielus pieturas punktus, mēs varam diezgan brīvi manipulēt ar visu, kas mums ir. Emocijas, praktiskā informācija, eksaktā, humanitārā informācija, vienalga, ko mēs tur sienam klāt. Mēs principā varam visu izmantot. Tā ir tā lielā brīvība un lielā simpātija par šo visu.

Principā jūs radāt vēl vienu slāni tai dziesmai.

Artis Dzērve: Man likās, ka mēs nonāksim līdz slāņiem, jo, kad es taisu izrādēm video scenogrāfiju, tad bieži vien arī teātra kritiķi saka: “Un tad video mākslinieks pielika vēl vienu slāni izrādei”, un es negribētu piekrist, jo tas, ko īstenībā mēs darām...

Mēs neslāņojam tā fiziski, bet mēs dodam skatītājam iespēju paskatīties no cita skatupunkta.

Un šis skatupunkts nav slānis, katrs skatītājs pats priekš sevis to izlemj.

Tā ir daļa no veseluma, vienkārši cits rakurss.

Artis Dzērve: Tieši tā, cits rakurss. Par slāņiem mēs varam runāt tīri tehniski, mēs uzliekam tortei vēl vienu slāni, tad otrs, trešais, tad ievārījums.

Mārtiņš Dāboliņš: Tā mērcīte savelk visu kopā.

Ak, tad tā ir tā mērcīte! Kā jūs izvēlējāties savu profesiju? Vai jums jau no bērnības patika staigāt un filmēt, un fotografēt, un pēc tam kaut ko līmēt kopā?

Mārtiņš Dāboliņš: Es atklāju sev to, ka es uztveru visu vizuāli. Ar runāšanu man ir tā, kā ir. Vizuāli es uztveru ļoti labi, spēju ieraudzīt, spēju atainot. Man bērnībā patika zīmēt, tas arī ļoti labi padevās, arī trīsdimensionālie zīmējumi, pēc tam rasēšana, tas viss bija ļoti veiksmīgi. Tad ar brāli no sākuma mums bija VHS laikmets, kad viss notika kasetēs, analogais. Vēlāk jau sākās digitālais laikmets.

Tas ir laikietilpīgāk, grūtāk un sarežģītāk…Tu jau pieminēji kritiķus un esi kādā intervijā teicis: “Videomāksla ir jauns medijs, un kritiķiem un recenzentiem ir jābūt kaut kādām zināšanām, lai varētu novērtēt izdarīto”. Kur Latvijā ir iespējams iegūt šādas zināšanas?

Artis Dzērve: Noteikti var griezties pie Mārtiņa. Diemžēl tā nav tikai Latvijas problēma, tā pašlaik ir diezgan asa problēma pilnīgi visur. “Performing arts” – ja mēs skatāmies pasaulē, jo tehnoloģija attīstās ļoti strauji, tas ir ne tikai video. Attīstās dažādas tehnoloģijas, kas mums ļauj reālā laikā daudz ko darīt. Ne tikai strādāt ar digitālo attēlu, bet arī ar priekšmetiem – kustināt tos izrādes laikā. Mums ir droni, kinētiski objekti un roboti. Tie nāk iekšā “performing arts”, un mums ir jābūt gataviem ar to strādāt.

Diemžēl pašreiz lielākā daļa profesionāļu to ir iemācījušies pašizglītošanās ceļā. Nav tādas vienotas skolas, vienotas tehnoloģijas.

No vienas puses, tas ir ļoti interesanti. Ja papēta, kas notiek pasaulē, tad ir tik daudz jaunu risinājumu un jaunu pieeju. Tā ir vesela pasaule, kurā var ienirt uz ilgu laiku. Šobrīd šāda mācīšanās notiek tā, ka vieni speciālisti apmainās ar informāciju ar otriem.

Bet, ja mēs skatāmies, piemēram, Dailes teātra Lielās zāles izrādes pēdējo gadu, tad tur ir ļoti daudz video, un tā ir kļuvusi par pašsaprotamu teātra izrādes daļu. Īpaši tavi video. Tu esi arī saņēmis “Spēlmaņu nakts” balvu par šo sadaļu. Tam jau būtu jābūt profesionālā apritē un būtu bijis jāizveidojas profesionālai valodai.

Artis Dzērve: Tā arī ir, bet cilvēki grib arvien vairāk un vairāk. Mana nostāja vienmēr ir bijusi, ka šāds medijs nevar kļūt par mākslinieku pašmērķi izrādē, viņam ir ļoti labi jāstrādā kopā ar visu, ko režisors ir iecerējis.

Tavos darbos vienmēr ir cilvēks gan izrādēs, gan operās. Kā panākt, lai tas jaudīgais, milzīgais, visu telpu pārņemošais attēls nenoēd cilvēku?

Mārtiņš Dāboliņš: Jebkurā gadījumā vienmēr cilvēks ir tas, ko mēs ieraugām savos darbos. Man arī praktiski vienmēr darbos ir cilvēks. Cilvēks ir tas, kas izvedīs cauri tam stāstam, kas būs tā āda, kurā mēs varam iejusties. Viņš būs kā spogulis. Vienalga, vai viņš būtu vecs vai jauns, skaists vai neglīts, bet viņš spēs atspoguļot un savienot mūs kopā.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti