Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (LNMM) direktore Māra Lāce savulaik sāka savas darba gaitas muzejā kā gide. Intensīvi vadot ekskursijas muzeja pastāvīgajās ekspozīcijās astoņus deviņus gadus, Lāce tajos tālajos 1970. gados laiku pa laikam saskārusies ar to, ka viens no Jaņa Rozentāla darbiem izsauc ļoti dažādu publikas reakciju. Tieši šo darbu muzeja direktore izvēlējusies par sava stāsta varoni. Tā ir Rozentāla 1896. gada glezna “Mākslinieka darbnīcā”.
“Šai darbā mēs redzam sievietes kailmodeli, gleznotu no mugurpuses. Sieviete kaila sēž mākslinieka darbnīcā, pagriezusi pret skatītāju muguru. Savukārt gleznas dziļumā mēs redzam čuguna krāsniņu, ko kurina viens vīrietis. Mēs varam teikt, ka tas ir gleznotājs Janis Rozentāls, jo neapšaubāmi šajā tēlā ir paša autora portretiskā līdzība,” stāsta Lāce.
“1970. gados kailu ķermeni ne tik bieži varēja redzēt muzeja ekspozīcijās, un ļoti daudz nāca skolēnu grupas,” turpina LNMM direktore. “Skolēniem, īpaši puišiem, bija dažādi komentāri pie šī darba, un man diezgan daudz nācās runāt par to, ka akts ir nopietns mākslas žanrs, kuru dažādos laikos ir daudz gleznojuši mākslinieki.”
Māra Lāce uzsver, ka nelielais darbs “Mākslinieka darbnīcā” ir ievērojams, pirmkārt, ar savu skaisto glezniecību, otrkārt, ar to, ka Rozentālam izdevies lieliski panākt trausluma sajūtu ar kailās miesas tonalitāti.
“Visa gleznieciskā valoda ir ļoti skaidra, dzidra un ļoti poētiska,” stāsta mākslas eksperte, piebilstot, ka māksliniekam izdevies panākt sajūtu, ka darbnīcā ir auksti un “skaistajai kailajai muguriņai tomēr varbūt arī salst”. Tajā pašā laikā Lāce gleznā saskata arī siltumu, ko ienes krāsu izteiksme un valoda.
“Šis darbs ir ļoti ilgstoši atradies Latvijas Nacionālā mākslas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā, un tad, kad mēs 4. maijā vērsim muzeju vaļā, šis darbs būs muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā atkal,” stāstījumu noslēdz Lāce.
