Kultūras rondo

Dejas apvienība "SIXTH" sevi piesaka ar horeogrāfes Emanuēla Košinas izrādi "Ceļos"

Kultūras rondo

Dāvana no Grieķijas - izstāde "Vai tam ir nozīme?" mākslas centrā "Noass"

Laikmets, kurā dzīvoja māksliniece Biruta Baumane. Izstāde Jelgavā

Dažādība un milzīgs vitāls spēks. Gleznotājas Birutas Baumanes simtgadē ceļ godā viņas daiļradi

"Te ir brīnišķīgas kompozīcijas, daudzveidība, dažādība un milzīgs vitāls spēks," – tā gleznotājas Birutas Baumanes (1922–2017) darbu izstādi "Gadsimta māksliniece. Birutai Baumanei 100" Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā piesaka viņas meita, māksliniece Laine Kainaize. Savukārt mākslas zinātniece Anda Treija izceļ Baumanes apbrīnojamās darbspējas un pietāti pret pašas radīto. Izcilās gleznotājas darbi muzejā skatāmi līdz 24. jūlijam.

Izstādē iekļaujamo Birutas Baumanes darbu apjomu noteica Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejs, Latvijas Radio raidījumā "Kultūras rondo" stāsta Laine Kainaize: "Muzejs teica, ka vajag tieši 50 darbus, un ir 50 ar pus darbi. Tā pusīte ir tāda, ka otrā pusē ir tāds pus gleznojums, pus zīmējums." Viņa atklāj, ka atlasīt pussimtu gleznu nebūt nav bijis viegli: "No pār par 3000 darbiem sameklēt 50, kas raksturotu mūža gājumu, nemaz nav vienkārši. Tur ir darbi, kas ir no pagājušā gadsimta 50. gadu beigām līdz 2000. gadiem."

Baumanes bagātīgā daiļrade pārsteidz arī Andu Treiju: "Tad, kad es pirmo reizi aizbraucu uz Dārza ielu pie Birutas Baumanes, iegāju darbnīcā un ieraudzīju to milzīgo darbu skaitu – tur no vienas sienas līdz otrai un plaukti pilni. [..] Viņa ir bijusi ļoti produktīva un ar milzīgu pietāti pret saviem darbiem izturējusies. Ir vesels stāsts, kā viņa dublikātus taisīja, ja kaut ko nopirka."

Kainaize, kura kopā ar māti arī gleznoja, pastāsta, ka Baumanes darbi, kas it kā tapa ātri, ļoti veikli, virtuozi, ar kompozīciju pa priekšu un zīmējumu pēc tam, radīti ar iekšējo sagatavošanos: "Pirmkārt, ar visa mūža sagatavošanos; otrkārt, vai tas bija cirks vai zvejnieki, vai ceļojuma iespaidi –

vienmēr bija līdz blociņš, kur ātri, veikli tika iezīmētas pāris līnijās un arī teksts bija. Šis process visu laiku bija "augstspriegumā", tas nebija atslābis. 

Un dienas, kad bija dzīves proza, kaut kādas saimnieciskās lietas, māte uzskatīja par tukšām dienām."

Mākslas akadēmijā Biruta Baumane pirmo reizi stājās 1940. gadā, bet iestājpārbaudījumus neizturēja, jo nebija tiem gatavojusies, meistares ceļa sākumposmu iezīmē Treija: "Tad viņa to 1940./1941. gadu pavadīja Romana Sutas studijā. Romans Suta ir ļoti nozīmīgs viņas radošajā mūžā. Nākamajā gadā viņa stājās un Akadēmijā tika uzņemta, uzreiz otrajā kursā ieskaitīta. Vispār pastāv mīts, ka Biruta Baumane Mākslas akadēmija ir iestājusies kā gatava māksliniece. Bet tas ir tikai mīts. [..] Viņas mūža sapnis nekad nav bijis gleznot, viņas nodoms nav bijis kļūt par gleznotāju. Pati augstākā māksla ir balets, un tam viņa ir gribējusi piederēt. 

Aizraušanās ar glezniecību bija pa īstam un uz mūžu, jo viņa nonāca tieši pie Valdemāra Tones. Tone pirmais to pateica – degs māja, bet Biruta Baumane turpinās gleznot."

Studiju laikā māksliniece sāka gleznot aktus. Treija piebilst, ka ieraugot šos aktus, arī viņai bijusi sajūta – tā jau ir gatava māksliniece, tas nav studenta darbs. Kad studiju gads pie Tones beidzās, Baumanei priekšā bijusi ainavu glezniecība pie Purvīša. "Atkal ir protests – es nekad nebūšu ainavu gleznotāja, es gribu gleznot tikai aktus, jo tur es varu izteikt savu būtību," pārstāsta mākslas zinātniece. "Pēc Purvīša viņa ir pie Jāņa Liepiņa, kurš arī ir ar ļoti lielu nozīmi viņas radošajā procesā. Akadēmijas laikā (tajos gados, kad viņi studēja, ir kara laiks, un viņi, nabadziņi, tur visi ir nosaluši un neēduši, tas bija skarbais laiks) pasniedzēji bija izcilas personības: Ģederts Eliass, kā jau es minēju – Purvītis un Liepiņš, mākslas vēsturi lasīja Kristaps Eliass, kas arī bija fenomenāla personība, nerunāsim nemaz par Toni. [..] Birutas glezniecības tēmas noskaidrojās, viņa tās atrada jau (es domāju, intuīcijas vadīta) tieši studiju gados."

Vaicāta, kuri mātes darbi visvairāk patīk un par kuriem bija pārliecība – tiem noteikti jābūt izstādē, Laine Kainaize atbild: "Manā skatā tie ir portreti, tās ir figurālās kompozīcijas.

Es viņu visvairāk apbrīnoju tieši kā portretisti, sākot no ļoti mazā, knapi piedzimušā cilvēciņa līdz tiem absolūti vienreizēji raksturotiem zvejas vīriem, kapteiņiem, jūrniekiem, protams, arī aktieriem. Pēc tam ir lielās un ne tik lielās kompozīcijas un arī ceļojumi 

– it sevišķi pēdējo gadu ceļojumi, kur viņa ir laimīgi tikusi pāri robežām uz savu mīļoto Franciju, Itāliju, Meksiku, Norvēģiju." Izstādēs kopēju noskaņu Kainaize raksturo šādi: "Te ir brīnišķīgas kompozīcijas, daudzveidība, dažādība un milzīgs vitāls spēks. Protams, ir tā traģiskā stīga arīdzan, bet nebūt ne visur, jo krāsu kolorīts, krāsu intensitāte un krāsu prieks to visu kompensē."

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Svarīgākais šobrīd

Informējam, ka LSM portālā tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Turpinot lietot šo portālu, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Uzzināt vairāk

Pieņemt un turpināt