Skulptūru veido četras milzīga izmēra melnas stabules, un to skanējums vislabāk izbaudāms tieši mākslas darba vidū.
„Jā, jo stāvot šajā laukumiņā, kur divas caurules skan priekšā, divas aiz muguras, vislabāk var dzirdēt katru atsevišķo cauruli," apliecina Anna Salmane.
Viņu papildina Krišs Salmanis: "Pārējā telpā tas kļūst par vienu skaņdarbu, bet šeit pa vidu mēs vismaz nojaušam, ka katrai stabulei ir savs plāns, kam tā rūpīgi seko, un tikai reizi četrās minūtēs četrdesmit astoņās sekundēs tās spēlē vienu un to pašu skaņu uz mazu brītiņu. Un tad katra atkal turpina spēlēt savu skaņu rindu.”
Tikai īsu mirkli stabules spēj skanēt vienādi, pārējā laikā katrai ir savs temps, ritms un augstums.
Skaista ir harmoniskā saskaņa, bet ne mazāk skaista un interesanta ir katras atšķirība. Šī ir viena no domām, kas iemiesota stabuļu stāstā.
Mūs dažkārt pārāk daudz sarūgtina atšķirīgais citos, bet uz to var palūkoties arī pavisam savādāk - uzskata Anna Salmane, viena no skulptūras autorēm:
„Mums katram ir sava pieredze, audzināšana, izglītība, raksturs, kas sarežģī saprašanos, bet – ja nevienam nenodara pāri – tad viedokļu dažādība tikai padara dzīvi interesantāku un bagātāku. Ja visi mēs domātu vienādi, būtu šausmīgi garlaicīgi”.
Skaņas skulptūra veidota speciāli Kupola zālei. Ir izmēros vērienīga, tās četras melnās stabules izteikti kontrastē ar zāles baltajām sienām. Lai arī izskatās lakoniska, tā ir gana sarežģīts veidojums, kura praktisko pusi risināt palīdzējuši vēl citu jomu speciālisti. Viņu vidū Oskars Poikāns, kurš jau ilgus gadus darina dažādus skaņu instrumentus no neparastiem materiāliem, tostarp plastmasas kanalizācijas caurulēm, kas izmantotas arī skulptūrā „Daudzskanis”.
„Viņš ļoti laipnā kārtā neliedza savas zināšanas mums. Mums nenācās iet uz baznīcām un jaukt ērģeles tur, viņš atbrauca uz Rīgu un pastāstīja, kā, viņaprāt, vajadzētu tik lielām stabulēm iegriezt caurumu galā, kāda veida, kā to noslīpēt un kā mēģināt piepūst gaisu tajās tā, lai gaiss lūst un ievibrē skaņas vilni,” stāsta Krišs Salmanis.
Kur šādas caurules dabūt, kā tās sastiprināt, kā tām uzmetināt svilpavniekus – visas šīs praktiskās lietas savukārt pārzinājis Oskars Plataiskalns, viņa lomu atklāj Anna Salmane:
„Viņš zina, kā tās caurules iekārt pareizajā leņķī, lai nekrīt uz galvas apmeklētājiem, kāds kompresors to visu var darbināt, kādi vadiņi, kā uztaisīt gaisa pievadu. Viņš arī beigās saprogrammēja visus ciparus. Kristaps komponēja. Oskars programmēja."
Līdz ar šo izstādi tiek aizsākta jauna tradīcija, kas dos iespēju arī turpmākajiem Purvīša balvas laureātiem pēc balvas iegūšanas izveidot jaunu izstādi, kas pēc tam nonāks muzeja īpašumā.
Saistībā ar Purvīša balvu būs vēl citi jaunumi. Nominantus paziņos janvārī, nevis decembrī, kā bija iepriekš. Nominantu izstāde netiks atklāta reizē ar laureāta paziņošanu, bet mēnesi ātrāk, un žūrijas balsojumu paziņos reizē ar skatītāju balsojumu. Izmaiņas pamato Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce:
„Tad liela daļa skatītāju jau ir redzējuši izstādi, viņiem ir izveidojušies savi priekšstati, līdz ar to veidojas lielāka atgriezeniskā saite, tā ir lielāka cieņa pret skatītāju un lielāka skatītāju iesaiste arī.”
Sesto Purvīša balvu pasniegs nākamā gada 12.aprīlī, bet šobrīd Nacionālā mākslas muzeja Kupola zālē tikko vaļā vērta iepriekšējās Purvīšu balvas laureātu – Kriša un Annas Salmaņu un Kristapa Pētersona jaunā izstāde „Daudzskanis”.
