Luīzes Rukšānes personālizstāde "Izstāde par iemīlēšanos" ir desmit zīmējumu sērija, kas veidota ar grafīta zīmuli. Sākumā, aplūkojot pirmos deviņus zīmējumus, kuros redzamas koku saknes, māksliniece skatītājiem ļauj izdomāt savu paralēlo realitāti, un tikai nonākot pie izstādes noslēdzošā darba, kas ir ainava, skatītājs noskaidro mīklas atslēgu jeb patieso realitāti – piejūru, uzzinot no kurienes nākuši visi iepriekš redzētie objekti.
"Izstādes impulsus es atradu piejūrā, Lilastē, ejot pastaigā un meklējot tur, kā mēs ar draugiem tos saucam, dārgumus jeb izskalotās koku saknes, kas bieži tur mētājas pludmalē, un es sāku tās dokumentēt, kā tāds, nezinu... es reizēm iztēlojos – kā tāds botānists, kurš skatās augu detalizēti, vai arī biologs, kurš pēta izkaltušu vardi, un tā es pētīju tos kokus," skaidro Rukšāne.
Nosaukums "Izstāde par iemīlēšanos" izvēlēts, jo, kā atzīst māksliniece, ar mīlestību ir saskāries ikkatrs, tāpēc caur to ir vieglāk ne tikai pastāstīt par izstādē redzamajiem mākslas darbiem, bet arī tos uztvert.
"Man likās, ka tas iemīlēšanās stāvoklis ir ļoti labs piemērs tam, kā mēs lietas uztveram subjektīvi un kā mēs lietas ieraugām pilnīgi sagrozīti un citādāk. Ir tas slavenais teiciens par rozā brillēm, un tad bieži vien, kad tu pārstāj būt iemīlējies, tev tās rozā brilles nokrīt, un tad tu pēkšņi ieraugi realitāti pilnīgi citādāku. Iemīlēšanās ir kaut kāda lieta, ko ļoti daudzi mēs esam piedzīvojuši, man likās, ka tas ir vienojošais elements, caur ko varētu pastāstīt stāstu un caur kuru varētu paskatīties uz šiem darbiem, lai varbūt tie pastāsta ko vairāk nekā tikai realitātes kopijas," stāsta māksliniece.
Arī izstādes apraksts, ko Luīze veidoja kopā ar savu kolēģi Robertu Atrasti, ir svarīgs – tas veido stāstu un skatītājiem palīdz sakārtot domas par redzētajiem darbiem, tostarp uzzinot, kā tos redz pati māksliniece. "Sakārtot tās domas un iedot skatītājiem tādā uztveramā formātā, tad es ceru, ka tas teksts kalpos par tādu kā karti, lai būtu vieglāk skatīties šos darbus. Nav tā, ka tur ir ļoti grūti uz tiem skatīties, pilnīgi mierīgi var arī nelasīt to tekstu un ieraudzīt kaut ko savu, bet reizēm tas tekstiņš ir kā lapiņa, pie kuras pieķerties, un tas ļoti palīdz," uzsver Rukšāne. Viņa sevi dēvē par jaunu mākslinieci, kas šobrīd vēl meklē tēmas, kuras vēlas risināt savos darbos, tomēr lielākoties viņas mērķis ir pievērst cilvēku uzmanību sīkām detaļām vai sākotnēji mazāk pamanāmām lietām.
Māksliniece par savu radošo darbību teic: "Meklēju un mēģinu saprast, kas ir tēmas, kuras es risinu savos darbos, un kas man ir svarīgākais, bet man zīmējums un zīmēšana patīk kā process, tā tiešām ir tāda lieta, ko es mīlu. Forša iespēja – dalīties ar to, ko es tik ļoti mīlu. Reizēm cilvēkiem pirmā reakcija, kad viņi ierauga manus darbus, ir "cik reālistiski tu māki zīmēt!", bet tas nav par to, tas ir vairāk par to, ko tas zīmējums var parādīt. Un varbūt, ka caur to procesu un caur to ieguldīto darbu es varu pievērst skatītāja uzmanību uz kaut kādām mazāk, varbūt sākumā neievērojamām lietām."
Izstādi varēs aplūkot līdz augusta beigām.
