Trimdas gleznotājs, mākslas profesors un dabas mīļotājs Vigeo Saule (1932.–2014.) kopš 2007. gada par savu dzīves vietu bija izvēlējies Skrīverus, kur kopā ar dzīvesbiedri Mārīti Pavlovsku kopts un mākslinieciski izdaiļots piemājas dārzs.
Otrā pasaules kara laikā, 12 gadu vecumā, Vigeo ar ģimeni nonāca Vācijas bēgļu nometnē, bet no tās 1948. gadā ceļš veda uz tālo Venecuēlu. Studējis Karakasas Mākslas akadēmijā un piedalījies izstādēs, saņemot arī vairākas Venecuēlas godalgas, vēlāk pārcēlies uz ASV un līdz pensijai Saule bijis mākslas profesors Ņujorkas Baruka (Baruch) koledžā. Brīvajās vasarās mākslinieks mīlējis ceļot, apskatot Eiropu un abus Amerikas kontinentus, īpašu saviļņojumu piedzīvojot Peru un Andu kalnos.
„Māksliniekam tuvas tēmas ir cilvēku sejas, putnu un dzīvnieku pasaule un pamestas, tukšas ainavas. Par savu iemīļoto tematiku Saule savulaik ir teicis, ka ar „tukšajām” ainavām viņš ir vēlējies izteikt protestu cilvēku bezatbildīgajai, postošajai rīcībai pret dabu, bet viņa dzīvnieku un putnu iztēlojumus rosinājušas mākslinieka raizes par šo skaisto radību apdraudētību,” tā par gleznotāju rakstījusi mākslas zinātniece Eleonora Šturma.
Personālizstādē apskatāmi darbi, galvenokārt akvareļi un monotipijas, kuru galvenie varoņi ir putni – daļa no mākslinieka iemīļotās dzīvnieku tēmas. Eksotisko un ziemeļniekiem atpazīstamāko putnu portretējumi netiecas atainot sugas precizitāti, bet drīzāk piešķir putniem cilvēcīgas īpašības un iemieso autoram raksturīgo humoru un labestību.
Mākslinieka gleznas regulāri eksponētas izstādēs Ņujorkā, Venecuēlā, arī Vācijā.
Izstāde papildināta ar priekšmetiem no muzeja eksotisko putnu kolekcijas, kas apmeklētājiem ilgāku laiku nav bijuši pieejami: zeltaino tukānu, bālo amazonu, zilo vainagbalodi, sārtvēdera dzeni, pelēko degunragputnu, zilo sīli, kukaburru, pakalnu mainu un citiem.
