Helēnas Heinrihsones darbnīcā smaržo pēc krāsām, uz molbertiem izvietoti jaunās izstādes darbi. Māksliniece stāsta, ka tikko vēl strādājusi pie vienas no gleznām, kurā viņu īsti neapmierina krāsu salikums.
"Vispār zināms un pieņemts, ka darbs ir gatavs tad, kad autors zaudē interesi par to. Ja pilnīgi vairs negribas, tad ir gatavs," teic Helēna Heinrihsone.
Ir ļoti aizraujoši būt mākslinieces valstībā, kur uz galda un plauktiem izvietotas krāsas un dažādu izmēru otas, kaltētas rozes un galvaskausi, kas ir mākslinieces iemīļotie tēli arī gleznās. Līdzās tiem redzami arī visādi mīļi nieciņi un mantiņas - dīvānā sēž rotaļu lācītis, bet krēslā - ļoti skaista porcelāna lelle. "Man patīk tādi, kur acs tā kā aizķeras - galvaskausi un rozes. Tādi krāmu priekšmeti," atklāj Helēna Heinrihsone.
Māksliniece stāsta, ka darbnīcā ir arī teju ideāla gaisma gleznošanai, tādēļ īpaši pirms izstādēm viņa var strādāt no rīta līdz vakaram, vienīgais viņas priekšnoteikums - gleznošanas laikā viņai vajadzīgs pilnīgs klusums, un šai ziņā īsti nesapasot ar viņas vīru - arī gleznotāju Ivaru Heinrihsonu.
"Ivars jau sūdzējās, ka viņš nedrīkst elpot. Kaut gan viņam blakus ir viņa daiļdarbi. Galu galā dzīvoklis ir liels, bet [gribu] absolūtu klusumu bez mūzikas, bez televizora, neko tādu. Miers tikai," saka Helēna Heinrihsone.
Jaunajā izstādē jau pieminētās māksliniecei raksturīgās rozes un arī galvaskausus gleznās nevarēs redzēt, nebūs arī viņai tik iemīļotās sarkanās krāsas, taču košums un ekspresija tomēr būs un būs arī saulriets. Kopumā izstādē valdīs vasaras noskaņas, piedzīvotas un uzsūktas mākslinieces lauku mājās Kolkas pagasta Saunagā.
"Pirmais darbs ir tieši saulriets, kur ceļš no jūras - mēs gājām ar meitu pa ciema ceļu no jūras un saulrietā tur trakas lietas notiek, tad es iedomājos, ka varētu būt tāds pārītis tur piemērots, kas iedziļinās tumšā mežā. Tādi krāsu savienojumi - zaļš, rozā, violets. To nevar aprakstīt, katreiz ir savādāk, tas arī ir brīnums," stāsta Helēna Heinrihsone.
Līdzās saulrietam mākslinieci iedvesmojis arī laukos vērotais negaiss, jūras dažādās noskaņas, kā arī pat debesīs bieži redzamās lidmašīnu atstātās sliedes: "Mums tur, sevišķi vakarpusē, ļoti daudz lidmašīnas lido pāri. Saulrietā un saules staros ir ārkārtīgi greznas lidmašīnu švīkas. Tagad tās lidmašīnas sakarā ar baigiem notikumiem, tagad tas izskatās diezgan dramatiski. Tad man vēl tāds svarīgs darbs "Bēgot no negaisa", kur ir tāds mākonis - es domāju, ka tas man ir atstājis kādreiz iespaidu no Kurzemes baznīcu braucieniem, kur ir Kurzemes baroks, arhitektūra un tēlniecība ir diezgan sarežģīta, bet glezniecība tāda naiva un primitīva, un tur ir tas mākoņa motīvs, no kura izbāžas Dieva roka vai kaut kas tāds. Man šķiet, tas ir kaut kas līdzīgs, pēkšņi nāk no veciem laikiem," stāsta Helēna Heinrihsone.
Gleznās svarīga ir arī dabas un cilvēka mijiedarbības tēma, cilvēks tajās nedominē, bet it kā saplūst ar dabu, ir ar to vienots veselums.
Helēnas Heinrihsones jaunāko veikumu - izstādi "Dienasgrāmata", kam iedvesma gūta mākslinieces lauku mājas Kurzemes jūrmalā, galerijā "Māksla XO" Rīgā varēs apskatīt no ceturtdienas, 2.aprīļa.
