Cēsīs skatāma keramiķa Normunda Laņģa un Jūrmalas mākslinieku grupas izstāde

Pievērs uzmanību – raksts publicēts pirms 8 gadiem.

Cēsu izstāžu namā 4. februārī tiks atklātas divas izstādes. Nama pirmajā stāvā būs aplūkojama Jūrmalas mākslinieku grupas izstāde, bet otrajā stāvā - keramiķa Normunda Laņģa izstāde, kurai dots nosaukums "Cilvēks, kurš smejas".

Jūrmalas mākslinieki apvienojušies Jūrmalas mākslinieku grupā jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Mākslu Jūrmalā pārstāv dažādas paaudzes ar plašu žanru, stilu, tehniku un materiālu diapazonu.

Ar darbiem Cēsu izstāžu namā viesojas akvarelisti Ieva un Jānis Spalviņi, gleznotāji Jānis Andris Osis, Andrejs Ģērmanis, Olita Gulbe, Ainārs Plūksna, Andris un Dzintars Adienis, grafiķis Imants Ozoliņš, keramiķes Inese Āboliņa un Rudīte Jēkabsone, tēlnieks Ģirts Burvis - pavisam 49 autori.

Jūrmalas mākslinieku grupas izstāde skatāma līdz 28. februārim.

Savukārt Normunda Laņģa darbu izstāde "Cilvēks, kurš smejas", kura skatāma līdz 29. februārim, ir zināma nodeva pusgadsimta jubilejai, kuru keramiķis piedzīvoja pērnajā rudenī. Gaviļniekam pašam gan šķitis, ka viņš jau ir pietiekami izrādījies aizvadītās vasaras izstādē Rojā, tomēr mamma nav likusi mierā: tāds gaduskaitlis dēlam noteikti jāatzīmē ar īpašu pasākumu novadniekiem. Tāpēc Normunda Laņģa darbu skatei atrasts vēl viens rezerves nosaukums – "Par prieku mammai".

Izstādes nosaukuma būtība meklējama nevis Viktora Igo romānā, bet gan vienā no eksponētiem keramikas darbiem – smaidīga vīrieša groteskā atveidā. Autors uzskata, ka šajā laikā mums visiem ir jācenšas pasmaidīt – vienalga, kā būtu ap dūšu, bet, "ja kāds grib tajā figūrā saskatīt kaut ko pašportretisku, tad viņš drīkst domāt arī tā".

Sākotnēji satraucoties, ka smaidošais vīriņš tomēr varētu netapt laikus gatavs, mākslinieks pa tvērienam turējis rezerves nosaukumu "Trīs duči bļodu".

Izstādē būs aplūkojami ne tikai trauki, bet arī keramiskas figūras un vitrāžu lampas. Daži no darbiem ir tapuši pirms izstādes, citi būs desmit un vairāk gadus veci. Daļa nāk no pilsētas pierobežas "Sīļu" māju cepļa Priekuļu pagastā, daļa – no Rīgas darbnīcas, kur meistars dzīvo "ar vienu kāju". Taču katrā no tiem ieraugāms Laņģa smaids, smiekls vai arī smīns. Savdabīgais – "skarbi mīlīgais", reizēm "nemīlīgi skarbais" – radošums balstās autora pārliecībā, ka šis arods viņam, arī pieprasītam mūrniekmeistaram, nepieciešams kā pašizpausme – nevis maizes darbs vai peļņas avots. Mākslinieks to smaidot dēvē par savu personisko "apdullināšanās veidu". "Vieni skatās televizorā, citi dzer šņabi, es taisu podus," saka mākslinieks.

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Saistītie raksti

Vairāk

Svarīgākais šobrīd

Vairāk

Interesanti