Ar Cēsīm Pauļuku saista trīs gadi – no 1932. līdz 1935.gadam mākslinieks mitinājies privātā pansijā Cēsīs, Lielajā Līvu ielā 1. Tolaik Pauļuks bija Zemkopības ministrijas Mērniecības daļas zīmētājs. Mākslinieka biogrāfs Zigurds Konstants raksta: „Tā 1932. gada pavasarī Jānis meklēja izeju no „dzīves sarežģījumiem” Cēsīs, uz kurieni pārcelt viņš lūdz Mērniecības daļas vadību.”
Izstādē līdz 20.oktobrim apskatāmi Pauļuka darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Mūkusalas mākslas salona krājuma. Izstādi papildina dokumentālās filmas no Latvijas Televīzijas arhīva.
Jānis Pauļuks ir viena no pamanāmākajām personībām Latvijas glezniecībā laikā pēc Otrā pasaules kara. Savā radošā darbībā izpaudies dažādos žanros. Gleznojis ainavas, klusās dabas, figurālas kompozīcijas, jūru, portretus un pašportretus, strādājot eļļas tehnikā un daudzveidojot to ar dažādiem eksperimentiem. Ne tikai dzīvē, bet arī mākslā Pauļuks bija sava ceļa gājējs, un viņa spēcīgā personība vairāku gadu desmitu garumā iespaidoja laikabiedrus.
Dažbrīd laikabiedru nesaprasts un pārprasts, mākslinieks ar darbiem spēja iekarot atzinību, kas neiespaidoja viņa „izlecēja” garu, kurš joprojām ir leģendām apvīts.
Pirmais Pauļuka daiļrades posms (20.gs. 30. un 40.gadi) zīmīgs ar pievēršanos klasiskām mākslas vērtībām, darbu pamattonis ir pelēcīgs, sudrabains, reizēm patumšs. Otrais posms (50. un 60.gadi) raksturīgs ar krāsas kā galvenā formas izteiksmes līdzekļa dominanti. Atraisījās glezniecības maniere, krāsu palete kļuva gaišāka. Pēdējais posms (70. un 80.gadi) ir meistara daiļrades brieduma fāze. Glezniecība kļuva atraisīta, ar plašu paletes spektru, brīvu, virtuozu triepienu, ļoti dinamiska.
